bet jaa, es atbalstu daudz un dazhaadus naratiivus, es laikam meegjinu pateikt, ka mani atgruuzh kaut kaadi konkreeti, nemainiigi naratiivi, kaa instrukcijas. mani atgruuzh doma, ka dziivot ir iespeejams tikai ar instrukciju, kas kaa kjeede jaaiekar kaklaa, kas tevi vilks naakotnee, jo bez taas tu kaa mezha zveers sajuksi un kaut kur aiztesiisies ar lietuveeniem purvaa, vai arii vienkaarshi saljimsi kaa nelaimes chupinja un gaidiisi lai purvs tevi ierauj sevii un nonaavee. es gribu domaat, ka bez shaadas kjeedes var graciously turpinat iet cauri dziivei pats no sevis, bet es nezinu vai var.

naratiivi, kas meegjina kaut ko izskaidrot, aprakstiit, tas ir tas ko es sheit vispaar meegjinu dariit, i celebrate it. bet lai arii es tos atbalstu, tas jauc praatu. instruktiivie naratiivi mani atgruuzh, bet naratiivu paabagaatiiba mani mulsina. es gribu vienu konkreetu naratiivu peec kaa dizivot, bet tas shkjiet pretdabiski pasaulee kur viss ir mainiigs un arbirtaars. man viss shkjiet paradoksaals, tieksme peec Ticiibas un atgruushanaas no Ticiibas.