bet padomā par mītu - mēs jau tikai no rietumnieku un postmīta pozīcijām skatāmies gan uz folkloru, gan uz tradic sabiedrībām, un uzreiz iedomājamies viņu mītu kā noslēgtu un fiksētu prozīciju korpusu, tiešām, bezmaz kā statisku instrukciju, kurā visi tiek indoktrinēti un ieskatās kā know how grāmatā. piemēram, mēs iedomājamies dainas kā fiksētu korpusu, ar tik un tik dainām un vienībām, mīta kristalizācija, un tad priecājamies par baigo latviešu dzīvesziņu, ko izlasām šajā korpusā kā naratīvā. taču tas ir sviests, jo ļaudis aizmirst, ka mīts pastāv pamatā kā mutvārdu daiļrade, stāsti, pārneses pie ugunskura, galda, arī dziesma pati kā mīta izdziedāšana, (it īpaši pie Austrālijas aborigēniem), proti, mīts šajās sabiedrībās ir kā embodied un performēts naratīvs, līdz ar to dzīvs, dinamisks, tāpēc jau, kad folklorists/antropologs pieraksta, viņš vienmēr dabūs dažādas versijas un variantus (pēc kā tālāk veido klasifikācijas, tipus, utt) to arī nozīmē dzīvais mīts un mutvārdu forma