Ticības apliecinājums, protams, pieprasa naratīvu, taču te mēs aizmirstam, ka vislabākais ticības pierādījums, jeb apliecinājums, tai skaitā kristietībā - liecināšana, ir rīcība, nevis vārdi. Ticība bez darbiem ir mirusi.

Tieši tā, pasaule "at it's most" piegādā, kā teiktu Kirkegors, an equilibrium of opposite possibilities (tas būtu objective knowledge maksimums), ticība savukārt izvēlās par labu vienai no possibilities, resolution ir subjective knowledge maksimums, cilvēku gadījumā, piemēram, varētu teikt, ka it loves forth, šis akts savukārt ir presupposing a ground of/for love in every human being, and with this presupposition of love, it loves forth love in it.

Pasaule var būt visāda - ok, bet dzīve pasaulē paredz engagement un care, nevis vienkāršu skatīšanos uz visādumu, un care ir resoluteness un attachment to a certain possibility of being in the world.