jā, darbi bez ticības - tieši tāpēc sākās reformācija.

piemēram, bērni rīkojas saskaņā ar nereflektīvu ticību, un bieži vien viņi tāpēc apbur, ar savu sākotnējo nepastarpinātību. bet citi atkal tāpēc apšauba pilnīgu earnestness bērnu rīcībā, hence lūkojas uz vēlāka laika reflektīvo ticību, kas būtu more earnest un adekvāta. (adaequatio ad rem)

es neteiktu, ka ticība vai mīlestība caur sevis pierunāšanu tiek uztriepta virsū tukšumam, aizmālējot realitāti, es domāju, ka viens no ticības/mīlestības priekšnosacījumiem ir earnestness, kas, pirmkārt, protams, pamana tukšumu un ņem vēra, hence reflectivity, drīzāk tukšums vienmēr ir reāls, un ticība/mīlestība takes a stand, gains a position in front of it, un tad dodas iekšā tukšumā un shines forth a bright light in the universe

līdz ar to ticība nav vienkārši trauks, no kā smelt, ticība ir resoluteness, un kā radošs akts tā ir pilnīga pāreja no neesamības uz esamību, jeb, kā banāli teiktu Rainis, tu esi tik liels, cik tava griba