Kad eleāti un citi Grieķijā savulaik spriedelēja, ka kustības vispār neesot (tīri teorētiskā plaknē, ja sākumā teica, ka tu nevari iekāpt vienā upē divreiz, tad sekotājs esot teicis, ka nevar iekāpt upē vispār), tad mucā dzīvojošais Diogēns pierādīja pretējo vienkārši pasperot soli viņu virzienā. Man liekas, līdzīgi ir ar brīvību. Kad vakarā eju pa RIMI un piepeši fully conscious un pilnasinīgi izvēlos nopirkt meloni, tā ir absolūta izvēle, radikāls pārrāvums esamībā.

bet kaa tu vari teikti, ka 'fully conscious un pilnasiniigi' kaut ko izveelies?

kaa tu vari zinaat, vai tas kas tev shkjiet 'full conciousness' nav tikai a small fraction of what goes on in your brain? daudzi procesi, ja ne lielaakaa dalja, kas rada cilveeka darbiibas pasaulee ir unconscious.

kaa tu vari zinaat, vai leemums izveeleeties meloni nevis bumbierus, nav radies, jo sev nezinot (unconsciously) pa celjam uz Rimi acis regjistreeja kaut kaadu reklaamu par juicy melons you need to buy right now?
aptuveni tas, ko Daarens Brauns dara ar savu publiku.

vai tu tieshaam domaa, ka mees jebkad varam zinaat, kuras no muusu darbiibaam un izveeleem ir conscious, un kuras ir neapzinaatu notikumu kjeedes reakcija?

muuzhiigais jautaajums, vai conscious briizhi ir tikai unconscious izveelju un darbiibu pieregjistreeshana, recognition, acknowledgement, taadeejaadi taam pieshkirot lielaaku svaru un pastiprinot vai izbeidzot kaut kaadu conditioning kas ietekmee further future choices.

mazliet domaajot, es briiviibu saskatu nevis izveelees, bet peec tam, izveerteejot, vai konkreeetajai unconscious izveelei, un taas rezultaatiem, ljaut uztureet savu conditioning, vai kljuut par maaciibu. bet sho arii visticamaak ietekmee kaudze neapzinaatu unconsciouss procesu. cilveeks tikai ar maziem, siikstiem soljiem var meegjinaat rausties uz priekshu, kameer milziigs neapzinaataa kalns vinjam uz pleciem.

es gribeetu zinaat vairaak par eleaatiem Griekjijaa, jo man shkjiet, ka varbuut kustiibas nemaz nav.

To, ka kustības nav aptuveni implicējos arī Parmenids, ko vispār uzskata par ontoloģijas tēvu, jo pretī Hērakleita "everything is change/war/steife/motion" Parmenids domāja, ka esamība ir viena, nedalāma, nemaināma, ka kustība ir Ilūzija
http://plato.stanford.edu/entries/parmenides/#WayCon un sk. monistu interpretāciju turpat.

Man liekas, ka pat ja es fully conscious ņemtu vērā visus neapzinātos un noklusētos procesus, jau iepriekš nolemtu, ka pirkšu meloni, pat zinot visus fizikāli-neirālos determinantus/korespondējošās substances un variablus, pat zinot, ka es mierīgi varētu uzrakstīt visu iepriekšējo visuma vēstures kauzālo ķēdi, kas noveda līdz šim izvēles brīdi - pat ja tas viss man būtu apziņas fonā, es tik un tā, par spīti pasaulei, izvēloties pirkt meloni, izvēlos tieši šo izvēli un izvēlos, ka šī izvēle ir brīva. Man liekas, tieši tāpēc Neo Matriksā varēja uzvarēt gan mašīnas, gan paša matriksa ietvaros transcendēt matriksa likumus.

Tur tā lieta, ka patiesi brīva rīcība un izvēle nebalstās pasaulē un neizriet no pasaules, t.i., izvēlei nav sakara ar esamību, brīva izvēle ir pārejas akts no neesamības uz esamību, es domāju par brīvības imperatīvu pār esamību. Tāpēc jau ticība ir cieši saistīta ar brīvību, sirdsapziņas brīvību,izvēli un gribu. Jo ticība tic un izvēlas par spīti un pat pretrunā visam, kas ir pasaulē. Tas pats arī ar mīlestību. Mīlestība ir pirms un viņpus esamības, tāpēc mīlestība ir vistiešākajā mērā saistīta ar brīvību, brīvu izvēli, jo tiklīdz mīlestība tiek piesieta un definēta caur esamību, tā mīlestība ir beigusies.

Proti, ja cilvēks saka "es viņu mīlu, jo x, y, z", tad viņš šo mīlestību definē caur esamību. Taču ja viņš pie šī jautājuma apmulst, minstinās un labākajā gadījumā saka - "es viņu mīlu, jo es viņu mīlu", tad tas nav definēts caur esamību. Un tas varbūt pat izskatās kontraintuitīvi, taču tieši otrs gadījums ir brīvāks. Vēl trakāka ir tikai tāda mīlestība, kur katrs pretīmnācējs ir tuvākais, un cilvēks saka "es viņus mīlu, jo viņus vēlos mīlēt" - te vēl lielāka brīvība nekā iepriekšējā gadījumā.

bet, kad tu saki, ka par spiiti tikuntaa izveeleetos meloni, un par Neo - es saprotu to ideju, kad situaacijaa kur viena izveele ir sen iekustinaata notikumu kjeede un otra izveele ir tai pretoties, ka tajaa briidii, apzinoties abus rodas briivaa griba, un ir iespeejams izveeleeties vienu vai otru, iespeejams izveleeties savu likteni vai tam pretoties.
bet man problemaatiski shkjiet apgalvoshana, ka shii galeejaa izveele ir briiva. kaa var apgalvot, ka pakljaushanaas vai pretoshanaas conditioning un kosmiskajai notikumu kjeedei ir briiva? kaapeec galeejaa izveele arii nav kaut kaada notikumu kjeede?
as in negaidiits vai gaidiits paveersiens, deviation from the course, vai succumbing to the course? kaa var apgalvot ka galeejaa izveele ir briiva, kameer to apgalvojot, mees veelarvien nenojausham milziigu apjomu unconscious procesus.


par miilestiibu neko nezinu.

tas viss ir, kā tu saki, un fenomenāli empīriskā līmenī, visur, kur mēs skatīsimies, mēs tiešām sākumā ikdienad līmenī atdursimies pret brīvības noliegumu. taču kā ar ētikas izvēlēm? vai nav tā, ka fenomenālā pasaulē balstīta ētika ir švaka ētika? commitment, earnestness, choosing the good, sirdsapziņa. kāda kauzalitāte valda sirdsapziņā? vai tev šķiet, ka arī sirdsapziņa ir unconscious saindēta? vēl jo vairāk, ļoti bieži mums ir situācijas, kur mums nav laika apsvērt un reflektēt par pareizo ētisko izvēli, un cilvēkam ir jāizvēlas uzreiz, tūlīt un tepat. un bieži ir tā, ka cilvēks bez refleksijas uzreiz izvēlas labo. vai te arī klāt stāv unconscious? un kāpēc lai unconscious būtu tas sliktais zēns? varbūt tieši pa to kanālu plūst brīvība? turklāt kāpēc cilvēkiem ir tendence brīvību meklēt akcidentālajā un nejaušajā? kāpēc lai kauzalitate uzreiz nozīmētu brīvas izvēles atcēlumu? Hēgelim, piemēram, brīvība bija apzināta nepieciešamība. Kantam arī, pretstatā dabas nepieciešamības valstībai, brīvība vispār ir priekšnosacījums ētiskā imperatīva pildīšanai, jo fenomenu līmenī visur ir nepieciešamība,bet nūmenu, lietas par sevi pārjutekliskajā līmenī ir brīvības valstība. Piemēram, matriksā Arhitekts bija kalkulāciju un stabilitāti, kauzalitāti noteicošā un uzturošā programmatūra, savukārt Orākuls bija ielikts sistēmā, lai to destabilizētu un attiecībā uz nākotnes - atvērtās nākotnes - perspektīvu nodrošinātu brīvības perspektīvu cilvēkiem, tuvākais, kā mašīnas varēja simulēt cilvēku brīvo gribu, jo ļaudis nevarēja izturēt perfekto bliss matriksu, kur nav brīvās gribas un līdz ar to nestās labās/ļaunās sekas, kā saka Arhitekts, entire crops were lost, tāpēc tika ieviests Orākuls, un, kā viņa saka - i cant see past the choices i dont understand.

bet pagaidi luudzu, kaapeec tu saki ka 'sirdsapzinja ir unconscious saindeeta'? manupraat, unconscious biezhi ir daudz eetiskaaks par conscious. bet kopumaa, unconscious vienkaarshi ir dzilji noglabaatas dziives pieredzes, kas ietekmee muusu leemumus un darbiibas. vienkaarshi, ja taas pieredzes ir labas tad leemumi buus pareizi, ja sliktas, tad leemumi buus, kaa tu saki, saindeeti. bet nav dots, ka unconscious equals saindeets. gluzhi preteeji, man, well manas dziives kontekstaa anyhow, biezhi shkjiet, ka ja es buutu sekojusi kaut kaadaam spontaanaam, uncosncious (consciousnly neartikuleetaam) idejaam un izveeleem, tad es buutu izdariijusi pareizaak, labaak, eetiskaak pret sevi un rezultaata citiem. kameer, tas ko consciously izdomaaju, biezhi atklaaju, ka ir tikai kaut kaadi sociaalie, kulturas trendi, parazhas, kas taa ir, bet aciimredzot mana pieredze kam gluzhi nepiekriit. respektiivi, par spiiti Kantam, es uzskatu, ka nav jaabuut pie pilnas apzinjas un fokusa, lai izdariitu eetiskas izveeles. es laikam varbuut domaaju, ka eetika ir kaut kas ar ko piedzimst, ko nevar pazaudeet, bet ko var aizeenot ar apzinju, ko saindeejusi sabiedriiba, izdariitas izveeles. bet shis ir tricky, jo beenriibaa un jauniibaa uzkraataas negatiivaas pieredzes shkjiet kaadaa meeraa overwrite inherent eetiku

es domaaju, ka probleema ir tajaa, vai jebko, kas ir unconscious var nosaukt par briivu. ja tu staavi un tev nemanot no muguras piezogas kaads un tevi pagruuzh, vai tu vari teikt, ka tu izveeleejies paklupt uz priekshu ar savu briivo gribu?

es nezinu, man shkjiet, varbuut briiviiba kaut kur sleepjas shajaa visaa, bet kur, kuraa apzinaashanaas stadijaa, es nezinu.

man shkjiet, cilveeki meklee briiviibu nejaushajaa, jo taa ir atkaape no expectation, tiek paarrauta kaut kaada iesaakta notikumu kjeede. bet es domaaju, ka tas nevar buut kas nejaush un aarkaarteejs, es laikam neticu ka eksistee jebkas nejaushs, jo varbuut nejausais ir vienkaarhsi neapzinaata kauzalitaate simply.

es laikam vienkaarshi domaaju, ka kauzalitaate nav tik vienvirziena un vienkaarsha kaa kaut kaads Arhitekts. es domaaju ka taa ierodas no visaam puseem un tad veel no neiedomaajamiem lenjkjiem un dimensijaam un mees katru doto briidi zinaam tik maz.

taapeec mani interesee tas par to, ka varbuut nav kustiibas. tas buutu iespeejams tikai tad, ja nav briivas gribas, jo viss jau buutu izklaats priekshaa, visi notikumi; naaktone un pagaatne un tagadne notiktu reizee.

Es sapratu, ka tu unconscious piesauc, lai parādītu, ka pat šķietami brīvākās izvēles tomēr ir noteikuši kaut kādi neapzināti cēloņu, veidojot stingrāku kauzalitāti, tāpēc lietoju "saindēti", taču dabiski, ka unconscious nav kas tāds, piemēram, Viljams Džeims domā, ka pavisam noteikti ir iespējams, ka caur unconscious tieši notiek kontakts ar dievībām, proti, neirotiķim unconscious ir tik uzskaņots, ka tie tikpat labi var kalpot kā vārti dievu ienākšanai.

Bet kad tev apziņas pamalē uzrodas tas subconscious impulss darīt labu, tad, kas ir tā instance, kura to apstiprina vai noraida? Kas izvēlās šim unconscious gabalam ienākt iekš apziņas, bet citam liek palikt turpat? Varbūt tā arī ir kaut kādā brīvības instance, Kants sausi teiktu, "likumdevējs"?

well, to jau es visu laiku meegjinu paust, ka, manupraat, tas nav likumdeveejs un briiviibas instance. manupraat, sheit sacenshas divi conditioning patterns - viens no dabas ieliktais otrs sabiedriibas iemaaciitais; vai divi sabiedriibas iemaaciitie. viens uzvar otrs zaudee, atkariibaa kursh beigaas izraadaas stipraaks; varbuut bez jebkaadas briivaas izveeles klaatbuutnes.

varbūt, taču vai nav iespējams nošķirt vēl kādu trešo, kurš attiecīgos brīžos ļauj virzities tālāk vai nu dabas vai sabiedrības ieliktajam? vai arī visu laiku ir akla šo divu spēku cīņa? jo es domāju, ka indivīda dziļais kodols ir kaut kas ārpus gan sabiedrības/kultūras, gan dabas. un tikai pēc tam abi piejaucē šo dziļo avotu. jo, ja ir iespējams abstrahēties gan no dabas, gan sabiedrības, tad kas tas ir?

bet es arii tieshi domaaju, ka nav tikai divi speeki, kas ciinaas; es domaaju ka ir iespeejams bezgaliigi daudz speeku (neapzinaati), kas ciinaas un tikai viens uzvar - tas kuram bija, pat ja paradoksaali, lielaakais potenciaals.

es arii domaaju, ka cilveekam ir dziljais kodols, bet tas dziivo bez jebkaadiem konceptiem, arii aarpus briiviibas koncepta, kas ir tikai kaarteejais koncepts. un es veel domaaju, ka cilveeks ar katru darbiibu meegjina to kodolu atklaat un tam tuvoties, un daudziem taas darbiibas/izveeles ir aplinkus un vairaak, shkjiet preteejaa virzienaa, bet ultimately, tikai taa var nonaakt pie dziljaa kodola.

Vispār tev taisnība, kaut vai tīri no zen skatpunkta, jo brīvība kā koncepts allaž nes līdzi pretstatu - nepieciešamību, nebrīvību, važas, un, protams, ka dziļais personas kodols ir viņpus šīs dihotomijas, tas ir integrēts un vesels, zen arī teiktu, ka brīvības un verdzības pretstats ir fake cīņa, daba ir dabiska un spontāna, tur ir gan brīvība, gan spaidi, jeb pareizāk sakot, visticamāk nav abu - daba un kodols vienkārši ir. Jo tas ir joks ar brīvību, brīvībai visu laiku ir spaidi būt brīvai, ka tik nezaudēs savu brīvumu. Kad brīvībai vairs nav šo spaidu un rūpju, tā ir patiesi "brīva".

man shkjiet, ka varbuut briiviiba atklaajas tad, kad saprot ka spaidu nav. tas varbuut izklausaas paaraak vague un filozofiski, bet man taads apgalvojums shkjiet komfortabls

daudzas lietas vispaar biezhi atklaajas when something other is negated; nu taa kaa Sartrs dariija

tas ir līdzīgi kā kristietībā, cilvēki satraucas un cepas par to, ko darīt, lai izglābtos, kā pielabināt dievību, kā iespraukties debesu valstībā, taču - ta daam - dramatiskais pavērsiens: tu jau esi izglābts un debesu valstība jau ir tuvu klāt pienākusi

vai piemēram, kāds iesit, tad vispārējais pienākums prasa sist pretī - liberācija notiek tad, kad saproti, ka nav jāsit pretī, drīzāk jānoliedz šis noliegums, nē, pat ne jānoliedz, nolieguma vietā jāliek afirmācija