To, ka kustības nav aptuveni implicējos arī Parmenids, ko vispār uzskata par ontoloģijas tēvu, jo pretī Hērakleita "everything is change/war/steife/motion" Parmenids domāja, ka esamība ir viena, nedalāma, nemaināma, ka kustība ir Ilūzija
http://plato.stanford.edu/entries/parmenides/#WayCon un sk. monistu interpretāciju turpat.

Man liekas, ka pat ja es fully conscious ņemtu vērā visus neapzinātos un noklusētos procesus, jau iepriekš nolemtu, ka pirkšu meloni, pat zinot visus fizikāli-neirālos determinantus/korespondējošās substances un variablus, pat zinot, ka es mierīgi varētu uzrakstīt visu iepriekšējo visuma vēstures kauzālo ķēdi, kas noveda līdz šim izvēles brīdi - pat ja tas viss man būtu apziņas fonā, es tik un tā, par spīti pasaulei, izvēloties pirkt meloni, izvēlos tieši šo izvēli un izvēlos, ka šī izvēle ir brīva. Man liekas, tieši tāpēc Neo Matriksā varēja uzvarēt gan mašīnas, gan paša matriksa ietvaros transcendēt matriksa likumus.

Tur tā lieta, ka patiesi brīva rīcība un izvēle nebalstās pasaulē un neizriet no pasaules, t.i., izvēlei nav sakara ar esamību, brīva izvēle ir pārejas akts no neesamības uz esamību, es domāju par brīvības imperatīvu pār esamību. Tāpēc jau ticība ir cieši saistīta ar brīvību, sirdsapziņas brīvību,izvēli un gribu. Jo ticība tic un izvēlas par spīti un pat pretrunā visam, kas ir pasaulē. Tas pats arī ar mīlestību. Mīlestība ir pirms un viņpus esamības, tāpēc mīlestība ir vistiešākajā mērā saistīta ar brīvību, brīvu izvēli, jo tiklīdz mīlestība tiek piesieta un definēta caur esamību, tā mīlestība ir beigusies.