Proti, ja cilvēks saka "es viņu mīlu, jo x, y, z", tad viņš šo mīlestību definē caur esamību. Taču ja viņš pie šī jautājuma apmulst, minstinās un labākajā gadījumā saka - "es viņu mīlu, jo es viņu mīlu", tad tas nav definēts caur esamību. Un tas varbūt pat izskatās kontraintuitīvi, taču tieši otrs gadījums ir brīvāks. Vēl trakāka ir tikai tāda mīlestība, kur katrs pretīmnācējs ir tuvākais, un cilvēks saka "es viņus mīlu, jo viņus vēlos mīlēt" - te vēl lielāka brīvība nekā iepriekšējā gadījumā.