tas viss ir, kā tu saki, un fenomenāli empīriskā līmenī, visur, kur mēs skatīsimies, mēs tiešām sākumā ikdienad līmenī atdursimies pret brīvības noliegumu. taču kā ar ētikas izvēlēm? vai nav tā, ka fenomenālā pasaulē balstīta ētika ir švaka ētika? commitment, earnestness, choosing the good, sirdsapziņa. kāda kauzalitāte valda sirdsapziņā? vai tev šķiet, ka arī sirdsapziņa ir unconscious saindēta? vēl jo vairāk, ļoti bieži mums ir situācijas, kur mums nav laika apsvērt un reflektēt par pareizo ētisko izvēli, un cilvēkam ir jāizvēlas uzreiz, tūlīt un tepat. un bieži ir tā, ka cilvēks bez refleksijas uzreiz izvēlas labo. vai te arī klāt stāv unconscious? un kāpēc lai unconscious būtu tas sliktais zēns? varbūt tieši pa to kanālu plūst brīvība? turklāt kāpēc cilvēkiem ir tendence brīvību meklēt akcidentālajā un nejaušajā? kāpēc lai kauzalitate uzreiz nozīmētu brīvas izvēles atcēlumu? Hēgelim, piemēram, brīvība bija apzināta nepieciešamība. Kantam arī, pretstatā dabas nepieciešamības valstībai, brīvība vispār ir priekšnosacījums ētiskā imperatīva pildīšanai, jo fenomenu līmenī visur ir nepieciešamība,bet nūmenu, lietas par sevi pārjutekliskajā līmenī ir brīvības valstība. Piemēram, matriksā Arhitekts bija kalkulāciju un stabilitāti, kauzalitāti noteicošā un uzturošā programmatūra, savukārt Orākuls bija ielikts sistēmā, lai to destabilizētu un attiecībā uz nākotnes - atvērtās nākotnes - perspektīvu nodrošinātu brīvības perspektīvu cilvēkiem, tuvākais, kā mašīnas varēja simulēt cilvēku brīvo gribu, jo ļaudis nevarēja izturēt perfekto bliss matriksu, kur nav brīvās gribas un līdz ar to nestās labās/ļaunās sekas, kā saka Arhitekts, entire crops were lost, tāpēc tika ieviests Orākuls, un, kā viņa saka - i cant see past the choices i dont understand.

bet pagaidi luudzu, kaapeec tu saki ka 'sirdsapzinja ir unconscious saindeeta'? manupraat, unconscious biezhi ir daudz eetiskaaks par conscious. bet kopumaa, unconscious vienkaarshi ir dzilji noglabaatas dziives pieredzes, kas ietekmee muusu leemumus un darbiibas. vienkaarshi, ja taas pieredzes ir labas tad leemumi buus pareizi, ja sliktas, tad leemumi buus, kaa tu saki, saindeeti. bet nav dots, ka unconscious equals saindeets. gluzhi preteeji, man, well manas dziives kontekstaa anyhow, biezhi shkjiet, ka ja es buutu sekojusi kaut kaadaam spontaanaam, uncosncious (consciousnly neartikuleetaam) idejaam un izveeleem, tad es buutu izdariijusi pareizaak, labaak, eetiskaak pret sevi un rezultaata citiem. kameer, tas ko consciously izdomaaju, biezhi atklaaju, ka ir tikai kaut kaadi sociaalie, kulturas trendi, parazhas, kas taa ir, bet aciimredzot mana pieredze kam gluzhi nepiekriit. respektiivi, par spiiti Kantam, es uzskatu, ka nav jaabuut pie pilnas apzinjas un fokusa, lai izdariitu eetiskas izveeles. es laikam varbuut domaaju, ka eetika ir kaut kas ar ko piedzimst, ko nevar pazaudeet, bet ko var aizeenot ar apzinju, ko saindeejusi sabiedriiba, izdariitas izveeles. bet shis ir tricky, jo beenriibaa un jauniibaa uzkraataas negatiivaas pieredzes shkjiet kaadaa meeraa overwrite inherent eetiku

es domaaju, ka probleema ir tajaa, vai jebko, kas ir unconscious var nosaukt par briivu. ja tu staavi un tev nemanot no muguras piezogas kaads un tevi pagruuzh, vai tu vari teikt, ka tu izveeleejies paklupt uz priekshu ar savu briivo gribu?

es nezinu, man shkjiet, varbuut briiviiba kaut kur sleepjas shajaa visaa, bet kur, kuraa apzinaashanaas stadijaa, es nezinu.

man shkjiet, cilveeki meklee briiviibu nejaushajaa, jo taa ir atkaape no expectation, tiek paarrauta kaut kaada iesaakta notikumu kjeede. bet es domaaju, ka tas nevar buut kas nejaush un aarkaarteejs, es laikam neticu ka eksistee jebkas nejaushs, jo varbuut nejausais ir vienkaarhsi neapzinaata kauzalitaate simply.

es laikam vienkaarshi domaaju, ka kauzalitaate nav tik vienvirziena un vienkaarsha kaa kaut kaads Arhitekts. es domaaju ka taa ierodas no visaam puseem un tad veel no neiedomaajamiem lenjkjiem un dimensijaam un mees katru doto briidi zinaam tik maz.

taapeec mani interesee tas par to, ka varbuut nav kustiibas. tas buutu iespeejams tikai tad, ja nav briivas gribas, jo viss jau buutu izklaats priekshaa, visi notikumi; naaktone un pagaatne un tagadne notiktu reizee.

Es sapratu, ka tu unconscious piesauc, lai parādītu, ka pat šķietami brīvākās izvēles tomēr ir noteikuši kaut kādi neapzināti cēloņu, veidojot stingrāku kauzalitāti, tāpēc lietoju "saindēti", taču dabiski, ka unconscious nav kas tāds, piemēram, Viljams Džeims domā, ka pavisam noteikti ir iespējams, ka caur unconscious tieši notiek kontakts ar dievībām, proti, neirotiķim unconscious ir tik uzskaņots, ka tie tikpat labi var kalpot kā vārti dievu ienākšanai.

Bet kad tev apziņas pamalē uzrodas tas subconscious impulss darīt labu, tad, kas ir tā instance, kura to apstiprina vai noraida? Kas izvēlās šim unconscious gabalam ienākt iekš apziņas, bet citam liek palikt turpat? Varbūt tā arī ir kaut kādā brīvības instance, Kants sausi teiktu, "likumdevējs"?

well, to jau es visu laiku meegjinu paust, ka, manupraat, tas nav likumdeveejs un briiviibas instance. manupraat, sheit sacenshas divi conditioning patterns - viens no dabas ieliktais otrs sabiedriibas iemaaciitais; vai divi sabiedriibas iemaaciitie. viens uzvar otrs zaudee, atkariibaa kursh beigaas izraadaas stipraaks; varbuut bez jebkaadas briivaas izveeles klaatbuutnes.

varbūt, taču vai nav iespējams nošķirt vēl kādu trešo, kurš attiecīgos brīžos ļauj virzities tālāk vai nu dabas vai sabiedrības ieliktajam? vai arī visu laiku ir akla šo divu spēku cīņa? jo es domāju, ka indivīda dziļais kodols ir kaut kas ārpus gan sabiedrības/kultūras, gan dabas. un tikai pēc tam abi piejaucē šo dziļo avotu. jo, ja ir iespējams abstrahēties gan no dabas, gan sabiedrības, tad kas tas ir?

bet es arii tieshi domaaju, ka nav tikai divi speeki, kas ciinaas; es domaaju ka ir iespeejams bezgaliigi daudz speeku (neapzinaati), kas ciinaas un tikai viens uzvar - tas kuram bija, pat ja paradoksaali, lielaakais potenciaals.

es arii domaaju, ka cilveekam ir dziljais kodols, bet tas dziivo bez jebkaadiem konceptiem, arii aarpus briiviibas koncepta, kas ir tikai kaarteejais koncepts. un es veel domaaju, ka cilveeks ar katru darbiibu meegjina to kodolu atklaat un tam tuvoties, un daudziem taas darbiibas/izveeles ir aplinkus un vairaak, shkjiet preteejaa virzienaa, bet ultimately, tikai taa var nonaakt pie dziljaa kodola.

Vispār tev taisnība, kaut vai tīri no zen skatpunkta, jo brīvība kā koncepts allaž nes līdzi pretstatu - nepieciešamību, nebrīvību, važas, un, protams, ka dziļais personas kodols ir viņpus šīs dihotomijas, tas ir integrēts un vesels, zen arī teiktu, ka brīvības un verdzības pretstats ir fake cīņa, daba ir dabiska un spontāna, tur ir gan brīvība, gan spaidi, jeb pareizāk sakot, visticamāk nav abu - daba un kodols vienkārši ir. Jo tas ir joks ar brīvību, brīvībai visu laiku ir spaidi būt brīvai, ka tik nezaudēs savu brīvumu. Kad brīvībai vairs nav šo spaidu un rūpju, tā ir patiesi "brīva".

man shkjiet, ka varbuut briiviiba atklaajas tad, kad saprot ka spaidu nav. tas varbuut izklausaas paaraak vague un filozofiski, bet man taads apgalvojums shkjiet komfortabls

daudzas lietas vispaar biezhi atklaajas when something other is negated; nu taa kaa Sartrs dariija

tas ir līdzīgi kā kristietībā, cilvēki satraucas un cepas par to, ko darīt, lai izglābtos, kā pielabināt dievību, kā iespraukties debesu valstībā, taču - ta daam - dramatiskais pavērsiens: tu jau esi izglābts un debesu valstība jau ir tuvu klāt pienākusi

vai piemēram, kāds iesit, tad vispārējais pienākums prasa sist pretī - liberācija notiek tad, kad saproti, ka nav jāsit pretī, drīzāk jānoliedz šis noliegums, nē, pat ne jānoliedz, nolieguma vietā jāliek afirmācija