where did we all go wrong?

exactly, bet vispaar jau, var jau buut, ka atkal ir pienaacis neizbeegamais veestures posms, kad kaut kas baigi jaamaina, as in, taa kaa 18.aa gadsimtaa visu mainiiga Apgaismiiba un idustriaalaa revoluucija (ja kas tad shkjiet this is where it went wrong), taa tagad kaut kaada naakamaa revoluucija. oh well, spirituaalais vakuums shkjiet ka

umm, katrā gadsimtā kaut kas mainās. visu laiku notiek revolūcijas.
un viss iet zigzagā, piemēram, paskaties uz seksualitāti, puritānisms-izlaidība-puritānisms-izlaidība, protams, kkas jau pamainās, bet mēs šūpojamies uz svārsta. un tagad ja ir baigais šitāds materiālisms un urbanizācija n shit, tad drīz (nu, nosacīti, viss nāk pamazām) būs atkal atgriešanās pie dabazzzz, un tagad jau uzplaukst visādas anti-naudas apvienības, kas dzīvo pašpietiekamās saimniecībās un maina preces barterā

taisniiba tev ir intrinsically pozitivais cilveecinj. notiek revoluucijas, un viss jau laikam ir atkariigs no perspektiivas un ir mazas labaakas pasauliites lielajaa ne tik labajaa, bet es, savaadi, bet nerodu motivaaciju un entuziasmu labas perspektiivas izveelei

motivāciju rast nav viegli, bet vēl taču Tev ir laiks. kā mesija kkad teica, ja es pagaidīšu, varbūt apņemšanās atnāks pati. es domāju, Tev vnk vajag atpūtu un vairāk exposure visādām labām un jaukām lietām, un labus cilvēkus satikt vairāk, lai vari atļauties nebaidīties no vilšanās, jo tas jau visbiežāk ir pamatā tādam noraidošumam un nolemtības sajūtai

nu jaa, bet es taa jau satieku ljoti daudz labus cilveekus un man arii ir real labs exposure, bet es pati visu vienmer izbojaaju un nenoveerteeju un izskatos pati sev ignorant of all these lovelinesses. tas taads gruutums, to nevar mainiit.

tot totāli var mainīt - cognitive behavioural therapy. tā palīdz izmainīt nepalīdzīgus domu patternus, tādus kā "man nekas nekad nesanāk", "es vienmēr visus pieviļu", aizstāt tos ar reālistiskākiem uzskatiem, taisīt mazus mājasdarbus un eksperimentus savas uzvedības pakāpeniskā mainīšanā. CBT effect size ir kaut kur 1.5 standarta deviācijas no tiem, kas nesaņem nekādu terapiju, un tas ir trīsreiz labāks rezultāts, nekā ar ad. pirmais no taviem nepareizajiem nepalīdzīgajiem uzskatiem, kas būtu jāizmaina ir "to nevar mainīt". tev tā šķiet tikai tāpēc, ka tu esi ieslīgusi rutīnā.

es pati labprāt kaut kad pamēģinātu CBT..

nevajag luudzu, es visu ljoti labi saprotu, viss kas man kaish, ir, ka es sev ljoti ljoti nepatiiku un gribu sevi pasaulei aiztaupiit.

bet jāatzīst, ka nesāpētu pamēgināt? nesāpētu taču. dzīvojam takš tikai vienreiz. es gribētu pamēgināt CBT. es pamēģināšu, kad man būs vairāk naudas.

Klau, par to CBT - nav tā, ka to ar ad īsti nevar salīdzināt? Es lasīju, ka ad terapija pēc savas būtības ir neaizstājama smagos klīniskas depresijas gadījumos, taču ripas nedod gandrīz nekādu efektu mērenas depr. gadījumā, kamēr CBT tas ir tiešais darbības lauciņš. Respektīvi, tieši tas, ko tu saki par visiem tiem kļūdīgiem domu patterniem, no kuriem tomēr cieš procentuāli liels daudzums cilvēku, un nereti viņi to maldīgi mēģina risināt ar ad, kas nekādu baigo efektu tam jau nedod. Un ka trakajos gadījumos parasti sāk ar ad, un kad ir manāmi uzlabojumi, tad pakāpeniski pāriet uz CBT. Es vienkārši gribu pavaicāt, vai es to esmu pareizi sapratusi, vai tomēr kaut kur kļūdos. Jebkurā gadījumā, tas viss ir ļoti aizraujoši, un es nesaprotu, kāpēc vairumu cilvēku neinteresē tas, kā strādā viņu galvas un domāšanas mehānismi, kāpēc viņi tā pieķeras kaut kādām savām obscure emocijām un bēdīgi maldās savās trijās priedēs.

hei. jaa tur tev taisniiba, ka severe depresijas gadiijumaa CBT iisti pats par sevi nestraadaa, nosaakuma dod ad un tad papildus liek klaat CBT. tachu meerenas depresijas gadiijumaa tas ir pats labuminjsh, CBT. es lasiiju visaadus review papers, prieksh eksaameniem, kur saliidzina studijaas tos ad un CBT, taa in controlled randomised trials, ar kontroli(nekaada triitmenta), un tad nosaka effect size, kas ir standarta deviaacijas no kontroles grupas peec triitmenta (standartizeeto testu simptomu zinjaa tas effect size). un meerenas depresijas gadiijumaa gandriiz vienbalsiigi CBT ir efektiigaaks, arii relapse rate zinjaa, peec ad ljoti relapseejas, bet CBT-nee tik ljoti. man arii liekas, ka labaak paskatiities alternatiivas saviem kaut kaadiem kategoriskiem apgalvojumiem. ja jau cilveekiem patiik postmodernisms un doma par to, ka viss ir sociaali konstrueets, tad vajadzeetu arii saprast, ka bishkji pamainot vidi un pasha darbiibas patternus, var arii izkljuut no taam trim priedeem.

Vienīgi man īsti nav skaidrs, kā tieši tā terapija notiek. Nu, es saprotu, ko viņi cenšas koriģēt, bet es īsti līdz galam nesaprotu tās metodes, ar ko tas tiek panākts. Tu pie sevis, nu savā klabē, daudz par studijām un šīm lietām raksti vai ne pārāk? Es gribētu nekaunīgi uzprasīties uz piedraugošanu. Nu, es nezinu, vai tev ir draugu grupas, tu vari mani ielikt kaut tādā, kur redz tikai šīs lietas, nevis privātās. Es februārī rakstīju vienu papīru par depresiju un es toreiz gribēju tevi sakonektēt, bet nezināju e-pastus un cibā nekā nebija iespējams komentēt. It kā jau varēju kaut kam prasīt, bet tas šķita pārāk piņķerīgi, tāpēc izlīdzējos ar saviem avotiem. Es vienkārši atcerējos, ka tu tieši kaut kad biji rakstījusi par īsajām allēlēm un man gribējās precizēt šo to. Tiesa, tas bija žurnālam, nu tādā popzinātniskā valodā, nevis nopietni kā skolai, nu nekā diži nopietna, bet tomēr gribējās arī visu darīt rūpīgi un nelažot.
Atvainojos Methodronei par šejienes piespamošanu.

es tagad nesakarīgi atbildēšu, jo neesmu sober, bet tur viss balstās uz to, ka cilvēkiem izveidojas un reinforsojas dzīves laikā kaut kādi core beliefs par pasauli un kā lietas strādā, dažreiz šie koncepti paliek tik automātiski, ka viņus pieņem par patiesību, visi tie "nav jēgas censties" un no tā gala. tad cbt pieņem, ka ir ļoti daudz veidi kā konstruēt realitāti, un nav neviens pilnīgi pareizs veids, taču ir kaut kādi veidi, kas ir palīdzīgāki par citiem. tad nu galvenais uzdevums ir formulēt cilvēka core beliefs, un viņus questionot, neuzbāzīgi mudināt pārdomāt alternatīvās hipotēzes. tā ir kognitīvā puse. behaviourālā puse ir tā, ka tiek doti mājasdarbi. piemēram izmēģināt kādu no alternatīvajām hipotēzēm strukturētā veidā, ar konkrētām darbībām un maziem konkrētiem mērķiem, katru nedēļu kāds mazs eksperiments. viens no maniem mīļākajiem papīriem ir par cbt metodēm ocd ārstēšanā (nu tiem cilvēkiem, kam ir intrusive domas par kaut ko, piemēram netīrību, kas rada satraukumu, un liek neskaitāmas reizes mazgāt rokas, lai samazinātu uztraukumu). cbt mājasdarbiņos ir response prevention, pamazām ekspouzot cilvēku tieši ar viņa bailīgāko situāciju, lai tā stresa atbilde pakāpeniski samazinās, un vēl kaudze citu. es tev nosūtīšu to papīru un vēl dažus par cbt pdf formātā, ja tu vēlies? tas būs daudz lietderīgāk un palīdzīgāk, nekā mēģināt īsumā paskaidrot.

par akadēmisku rakstīšanu, es pārsvarā tikai rakstu par savu mīļāko profesoru un kā viņš departamentā pagāja man garām nošvīkstot žaketei. tad, kad man jāraksta esejas ik pa laikam, es piefiksēju žurnālā, ka es esmu uzrakstījusi 456 vārdus, tagad 890 vārdus, tagad 1300 vārdus. tā kā manā žurnālā nav svarīgas informācijas. drīzumā droši parādīsies posti no sērijas "ir pilnīgs pizģec, man asiņo deguns, rīt būs eksāmens un es neko nezinu".

iedod ēpastu, es tev nosūtīšu tos papīrus.

No šī skaidrojuma sapratu, ka būtībā viss tiek balstīts tikai un vienīgi uz runāšanu, ja? Nu, nekāda veida ripas vai cita veida ārejas iejaukšanās, tikai un vienīgi sarunas ar terapeitu un tie mājas darbi. Vispār es esmu dzirdējusi, ka nav labs arī tas variants, kad tikai iegrūž ad dzert un nav nekāda veida konsultācijas/runāšanās ar ārstu. Tiesa, ne LV, ne UK man pašai neviens nekad nepiedāvāja terapeitisko runāšanas kursu, abos gadījumos tas pārasti bija sākumā visas pārbaudes utt un viena gara saruna, pēc tam tikai ikmēneša vizītes, kurās vispārīgi pavaicā, kā iet, kas jauns, nočeko svara izmaiņas, bet nu sirsniņu kratīt neliek un nekādus uzvedinošus jautājumus arī neuzdod. Vispār jau man pret to arī nebija nekas iebilstams, un kad ievaicājos intereses pēc par to, man atbildēja, ka tas atkarīgs no pašas. Obligāti tas neesot, un ja cilvēks izvēloties labāk nerunāt, tad arī nevajag runāt, jo vispirms cilvēks pats jūt, ko viņam vajag un kā vislabāk, tikai pēc tam speciālisti, un vēl tālāk aiz tiem ģimene, draugi, visi pārējie. Tā man teica, bet nu tas, protams, tikai par to sirds kratīšanas daļu. Es gan nezinu, cik tas patiesi, jo lasīju, ka ar ripām vien jau arī tikai apkaro sekas, ne ārstē cēloņus. Es gan tagad pēc otrreizējas gada lietošanas graduāli pārtraucu un nu jau iet gandrīz trešais mēnesis, kopš nedzeru ad. Ārsts nebija par to sajūsmā, bet arī baigi nestrostēja. Janvārī notika trakas lietas, kas man bija elektrošoks pa krūtīm un iestājās pārliecība, ka man nevajag nekādus sintētiskus boostus. Nezinu, pagaidām viss ok, un ļoti ceru, ka nenāks atpakaļ tas nomācoši lielais miegs.

Katrā ziņā totāli gribu to papīru, noteikti atsūti uz sandra.meetra gmailā. Es ceru, ka varēšu to visu lasīt, baigi neasociējot tikai ar sevi, bet vienkārši kā kaut ko, ko nekaitē zināt. Ja nu gadījumā atkal kaut kur jāierauga trīs priedes, tad lai nenāk prātā ideja moš iet starp viņām un pamaldīties. Paldies!