es tagad nesakarīgi atbildēšu, jo neesmu sober, bet tur viss balstās uz to, ka cilvēkiem izveidojas un reinforsojas dzīves laikā kaut kādi core beliefs par pasauli un kā lietas strādā, dažreiz šie koncepti paliek tik automātiski, ka viņus pieņem par patiesību, visi tie "nav jēgas censties" un no tā gala. tad cbt pieņem, ka ir ļoti daudz veidi kā konstruēt realitāti, un nav neviens pilnīgi pareizs veids, taču ir kaut kādi veidi, kas ir palīdzīgāki par citiem. tad nu galvenais uzdevums ir formulēt cilvēka core beliefs, un viņus questionot, neuzbāzīgi mudināt pārdomāt alternatīvās hipotēzes. tā ir kognitīvā puse. behaviourālā puse ir tā, ka tiek doti mājasdarbi. piemēram izmēģināt kādu no alternatīvajām hipotēzēm strukturētā veidā, ar konkrētām darbībām un maziem konkrētiem mērķiem, katru nedēļu kāds mazs eksperiments. viens no maniem mīļākajiem papīriem ir par cbt metodēm ocd ārstēšanā (nu tiem cilvēkiem, kam ir intrusive domas par kaut ko, piemēram netīrību, kas rada satraukumu, un liek neskaitāmas reizes mazgāt rokas, lai samazinātu uztraukumu). cbt mājasdarbiņos ir response prevention, pamazām ekspouzot cilvēku tieši ar viņa bailīgāko situāciju, lai tā stresa atbilde pakāpeniski samazinās, un vēl kaudze citu. es tev nosūtīšu to papīru un vēl dažus par cbt pdf formātā, ja tu vēlies? tas būs daudz lietderīgāk un palīdzīgāk, nekā mēģināt īsumā paskaidrot.

par akadēmisku rakstīšanu, es pārsvarā tikai rakstu par savu mīļāko profesoru un kā viņš departamentā pagāja man garām nošvīkstot žaketei. tad, kad man jāraksta esejas ik pa laikam, es piefiksēju žurnālā, ka es esmu uzrakstījusi 456 vārdus, tagad 890 vārdus, tagad 1300 vārdus. tā kā manā žurnālā nav svarīgas informācijas. drīzumā droši parādīsies posti no sērijas "ir pilnīgs pizģec, man asiņo deguns, rīt būs eksāmens un es neko nezinu".

iedod ēpastu, es tev nosūtīšu tos papīrus.

No šī skaidrojuma sapratu, ka būtībā viss tiek balstīts tikai un vienīgi uz runāšanu, ja? Nu, nekāda veida ripas vai cita veida ārejas iejaukšanās, tikai un vienīgi sarunas ar terapeitu un tie mājas darbi. Vispār es esmu dzirdējusi, ka nav labs arī tas variants, kad tikai iegrūž ad dzert un nav nekāda veida konsultācijas/runāšanās ar ārstu. Tiesa, ne LV, ne UK man pašai neviens nekad nepiedāvāja terapeitisko runāšanas kursu, abos gadījumos tas pārasti bija sākumā visas pārbaudes utt un viena gara saruna, pēc tam tikai ikmēneša vizītes, kurās vispārīgi pavaicā, kā iet, kas jauns, nočeko svara izmaiņas, bet nu sirsniņu kratīt neliek un nekādus uzvedinošus jautājumus arī neuzdod. Vispār jau man pret to arī nebija nekas iebilstams, un kad ievaicājos intereses pēc par to, man atbildēja, ka tas atkarīgs no pašas. Obligāti tas neesot, un ja cilvēks izvēloties labāk nerunāt, tad arī nevajag runāt, jo vispirms cilvēks pats jūt, ko viņam vajag un kā vislabāk, tikai pēc tam speciālisti, un vēl tālāk aiz tiem ģimene, draugi, visi pārējie. Tā man teica, bet nu tas, protams, tikai par to sirds kratīšanas daļu. Es gan nezinu, cik tas patiesi, jo lasīju, ka ar ripām vien jau arī tikai apkaro sekas, ne ārstē cēloņus. Es gan tagad pēc otrreizējas gada lietošanas graduāli pārtraucu un nu jau iet gandrīz trešais mēnesis, kopš nedzeru ad. Ārsts nebija par to sajūsmā, bet arī baigi nestrostēja. Janvārī notika trakas lietas, kas man bija elektrošoks pa krūtīm un iestājās pārliecība, ka man nevajag nekādus sintētiskus boostus. Nezinu, pagaidām viss ok, un ļoti ceru, ka nenāks atpakaļ tas nomācoši lielais miegs.

Katrā ziņā totāli gribu to papīru, noteikti atsūti uz sandra.meetra gmailā. Es ceru, ka varēšu to visu lasīt, baigi neasociējot tikai ar sevi, bet vienkārši kā kaut ko, ko nekaitē zināt. Ja nu gadījumā atkal kaut kur jāierauga trīs priedes, tad lai nenāk prātā ideja moš iet starp viņām un pamaldīties. Paldies!