No šī skaidrojuma sapratu, ka būtībā viss tiek balstīts tikai un vienīgi uz runāšanu, ja? Nu, nekāda veida ripas vai cita veida ārejas iejaukšanās, tikai un vienīgi sarunas ar terapeitu un tie mājas darbi. Vispār es esmu dzirdējusi, ka nav labs arī tas variants, kad tikai iegrūž ad dzert un nav nekāda veida konsultācijas/runāšanās ar ārstu. Tiesa, ne LV, ne UK man pašai neviens nekad nepiedāvāja terapeitisko runāšanas kursu, abos gadījumos tas pārasti bija sākumā visas pārbaudes utt un viena gara saruna, pēc tam tikai ikmēneša vizītes, kurās vispārīgi pavaicā, kā iet, kas jauns, nočeko svara izmaiņas, bet nu sirsniņu kratīt neliek un nekādus uzvedinošus jautājumus arī neuzdod. Vispār jau man pret to arī nebija nekas iebilstams, un kad ievaicājos intereses pēc par to, man atbildēja, ka tas atkarīgs no pašas. Obligāti tas neesot, un ja cilvēks izvēloties labāk nerunāt, tad arī nevajag runāt, jo vispirms cilvēks pats jūt, ko viņam vajag un kā vislabāk, tikai pēc tam speciālisti, un vēl tālāk aiz tiem ģimene, draugi, visi pārējie. Tā man teica, bet nu tas, protams, tikai par to sirds kratīšanas daļu. Es gan nezinu, cik tas patiesi, jo lasīju, ka ar ripām vien jau arī tikai apkaro sekas, ne ārstē cēloņus. Es gan tagad pēc otrreizējas gada lietošanas graduāli pārtraucu un nu jau iet gandrīz trešais mēnesis, kopš nedzeru ad. Ārsts nebija par to sajūsmā, bet arī baigi nestrostēja. Janvārī notika trakas lietas, kas man bija elektrošoks pa krūtīm un iestājās pārliecība, ka man nevajag nekādus sintētiskus boostus. Nezinu, pagaidām viss ok, un ļoti ceru, ka nenāks atpakaļ tas nomācoši lielais miegs.

Katrā ziņā totāli gribu to papīru, noteikti atsūti uz sandra.meetra gmailā. Es ceru, ka varēšu to visu lasīt, baigi neasociējot tikai ar sevi, bet vienkārši kā kaut ko, ko nekaitē zināt. Ja nu gadījumā atkal kaut kur jāierauga trīs priedes, tad lai nenāk prātā ideja moš iet starp viņām un pamaldīties. Paldies!