---
Tagad, kad esmu izlasījis visas 13 grāmatas sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", pamēģināšu sastādīt personisko simpātiju topu, jau iepriekš lūdzot piedošanu, jo ir diezgan skaidrs, ka lielākā daļa no darbiem nav saliekami labuma secībā.

13. "Istaba". Man ir sena privāta nepatika pret autori, un man burtiski riebās viss teksts.
12. "Virsnieku sievas". Pārāk primitīvs stāsts.
11. "Sarkanais dzīvsudrabs". Aizraujoši, bet primitīvi.
10. "Tur". Šito laikam latviski var dēvēt par peremudrītu.
9. "Skolotāji". Es sapratu, ka ir mēģināts uzrakstīt 50-to gadu stilā, un ka tas ir efekts nevis defekts, bet tomēr tas padara prozu tik pliku, ka novelk punktus.
8. "Vārdiem nebija vietas". Man kā vecam gotam, protams, vienmēr patīk šī autora vardarbība un naturālisms, bet literāri labāki ir citi darbi.
7. "18". Patika tas, ka ļoti tika piedomāts pie tā, kādas ir paralēles domāšanā starp mūsdienu cilvēku un tā laikmeta cilvēku.
6. "Gaiļu kalna ēnā". Negaidīju no autora tik labu spēju pastāstīt stāstu.
5. "Mātes piens". Autore, kurai vienmēr sanāk augstas raudzes proza, bet kaut kāda moralizējoša nepatīkamība spīd cauri un neļauj likt augstāk.
4. "Bogene". Vēl viena autore, kurai vienmēr sanāk augstas raudzes proza, bet kaut kāda moralizējoša nepatīkamība spīd cauri un neļauj likt augstāk.
3. "Svina garša". Perfekts romāns.
2. "Stikli". Galīgi negaidīju no autores spēju uzkonstruēt tik dziļi dvēseli aizskarošu stāstu. Nenominēšana Laligabai – gadsimta skandāls!
1. "Duna". Autore ir mūsdienu Upīts. Nav spēcīgāka prozas tvēriena šajā gadsimtā šajā valodā. Varbūt vājāks manās acīs par diviem citiem viņas romāniem, bet tik un tā spēcīgākais "trīspadsmitniekā".