---
Piektdien Kuldīgā festivālā "Vadātājs" redzējām diezgan viduvēju īsfilmu "Augstāk par zemi", lielisku etīžu teātra "Nerten" setu un kā-vienmēr-satriecoši-tiešitākāesjūtupasauli "Mantu". Un sanāca jancīgi, ka pirms nedēļas mēs Neiburgai/Eglītim uzskrējām Cēsīs, ceturtdien - Kalnciema kvartālā, piektdien - Kuldīgā. Vienādi bioritmi.

Sestdien nopļāvu kapsētu, un to darot, kā vienmēr, bija jādomā par to vīru no "Pastariņa dienasgrāmatas", kurš pļāva kapus un pie sevis murmināja "šis nu jau ir apcirpts, tagad šo jāapcērp".

Svētdienas rītā cēlāmies agri, jo vajadzēja trīs stundas, kamēr nolasījām upenes, pret vakaru bijām galvaspilsētā, sēdāmies uz velosipēdiem un devāmies uz Mežaparku, kur meita dziedāja (nav no ģībstošajām). Repertuārs bija, pardon, pilnīgā dirsā, visi tie jaunmodes šlāgeri, kuros noteikti jāiepin kaut kāda atsauce uz tautasdziesmu rindiņām, ir mēsls, un man skumji par to, ko jaunajai paaudzei tas viss māca - to, ka lielas jūtas pret dzimteni iet komplektā ar lētu gaumi. Nu, bet tā jau droši vien ir bijis visos laikos un visām tautām. Beigās "Saule Pērkons Daugava", protams, visu izručīja.