Pasaka
Reņģu ciemā kādreiz bija zivju fabrika, kas deva darbu 70% ciema iedzīvotāju, taču pēc fabrikas bankrota, ko uzsūtīja Statistikas pārvaldē strādājošā burve Ekonomiskā Situācija, ciema darbarūķi pārvērtās par Ātrā Kredīta klientiem. Nevarētu teikt, ka reņģīšnieku dzīves apstākļi jebkad būtu bijuši spīdoši, taču tagad šos apstākļus pilnīgi droši varēja saukt par īstu murdu (sauszemes ciemos to parasti sauc par murgu, bet zvejniekciemā visi zināja, ka murds ir vēl daudz bīstamāks, jo tajā ieskrienot, ārā gandrīz neviens netiek). Sabiedriskā dzīve ciemā totāli nekūsāja. Pat jūra, kas bija blakus ciemam, sita zemu vilni, tāpēc dienā, kad pie kultūras nama (kurā atradās arī pasts un pārtikas veikals) parādījās afiša, ka ciemā ieradīsies bezmaksas Tingeltangels bērniem no pašas lielpilsētas, reņģīšnieku sejās parādījās smaids.
Teātra izrādei bija augsta pievienotā vērtība un spēcīgs gara gaismas nesības koeficients un Tingeltangeļa organizētājas, spriganās meičas no Siles biedrības, notrausa aizkustinājuma asaru skatoties bērnu spulgajās acīs. "Cik labi, ka Ātrais Kredīts ziedoja naudu mūsu biedrībai", ierunājās viena spriganā meiča un pārējās sparīgi māja ar galvām līdzi. "Bez Ātrā Kredīta atbalsta šie bērni savā dzīvē nebūtu neko kvalitatīvu redzējuši", viena no viņām piebilda, kas izraisīja nākamo galvas mājienu lavīnu. Taču zāles galā sēdošo vecāku pierēs bija iegūlusi rūpju rieva, kas tā arī nepazuda no brīža, kad mēnesi pēc pārvēršanās par Ātrā Kredīta klientiem viņiem pienāca rēķins ar atmaksas summu ar 547% uzcenojumu. "Labi, ka vismaz kaut kas ir bez maksas" viens no reņģīšniekiem piebikstīja blakussēdētājam, kurš arī bija atvedis savus bērnus uz Tingeltangeļa izrādi. "Jā, labi gan!" tas atbildēja.