Jūs noteikti esat noilgojušies pēc kāda ieraksta par motokrosu (dakšās*).
Šoreiz nepieminēšu braucēju vārdus, kas jums neko neizteiks (viens ļoti neizteicams uzvārds ir Cianciarulo, kam cieši uz pēdām seko Bisceglia), bet gribēju uzrakstīt par to, kas mani fascinē šajā kaulu laušanas un sadegušas degvielas patīkamā smārda pārpilnajā sporta veidā. Sekojot līdzi galveno, otrā plāna un epizodisko varoņu gaitām, viena no iedvesmojošākajām lietām ir tas, kā viņi katru nedēļas nogali stājas pie bombja ar vienu mērķi - uzvarēt. Par spīti neveiksmju sērijām, traumām. Viss, kas bijis iepriekš, nav svarīgs - svarīgi ir būt šeit un tagad, nelūkoties atpakaļ, bet tikai uz priekšu. Neatlaidība pāri visam un par spīti visam. Visvairāk varbūt pat derētu apbrīnot tos, kuri kapā nedēļu pēc nedēļas, sezonu pēc sezonas bez īpašiem rezultātiem, bet katrā nākamājā nedēļas nogalē viņi atkal ir pie starta. Jo varbūt šodien BŪS. Es apbrīnoju viņu spēju nepadoties.
*Jūs zināt, ko nozīmē "dakšās"?