Martins ([info]mat) rakstīja,
@ 2015-09-28 19:31:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vo, kalnos sāku kāpt, kad tas vēl nebija stilīgi.
Tagad gan Latvijā tā jau ir kļuvusi par stila lietu. Un kad kaut kas kļūst par stila lietu, tad cilvēki nedomā, nemāk nodrošināt pareizo ekipējumu, novērtēt savus spēkus, bet ir tikai jāiet, jo citi tā dara un tas ir stilīgi.
Redz, nu jau arī ir rezultāts.

Es esmu gājis kopā ar kolēģi pa dažādām vietām. Pa lielam mēs esam darījuši pārgalvīgas un riskantas lietas. Bet tajā pašā laikā es zinu vismaz trīs reizes, kad prātā ir bijis tāds - ok, tālāk vairāk nevar. Tad nu arī tālāk vairāk neesam gājuši.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]polija
2018-03-20 21:04 (saite)
Tur jau tā lieta, ka kalnos to bīstamību tā neredz/nejūt. Ipaši tādās zaļās kalnu pļavās (nav jau runa par Everestu). Tb, ja gids neuzsver šo bīstamību, bet to visu pasniedz tādā "pastaigāsim pa pilsētas centru - ja jums sāk sāpēt kājas, griezieties atpakaļ" līmenī, tad cilvēks, kam ar to nav nekādas pieredzes, tā arī var padomāt..
Līdzīgi ar laivām un braukšanu jūrā, piemēram.. Viss atkarīgs no tā gida/grupas vadītāja/organizētāja vai tml.. Cilvēks arī redz ar vistu var izdomāt bezmaz vētrā airēt uz Kolkas bāku, jo nu neiedomājas par visām hipotermijām, vvēja virzienu, reālo situāciju, kilometrāžu, iespēju apgāzt/piesmelt laivu un miljons citiem sīkumiem. Tā izpratne rodas pamazām, piedaloties tādos drošos pasākumos, pamazām palielinot nedrošības, riska līmeni - līdz ar pieredzi. Bet nevar gaidīt, kad tante no pilsētas dzīvokļa vai lauku mājas, kas nekad ar neko līdzīgu nav saskārusies, iedomāsies par to pašu hipotermiju tādos relatīvi zemos kalnos..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mat
2018-03-20 21:56 (saite)
Man ir grūti par šo atbildēt - jo man pieeja ir vairāk - cilvēkam pašam vispirms vajag būt savam common sense un tikai pēc tam paļāvībai uz gidu. Bet cilvēki, kas pierod ceļot pārāk daudz ar gidu, pierod arī pie tā, ka viņi tiek pieskatīti kā mazi bērni, lai kaut ko neizdarītu ne tā.
Protams, ir arī tie, kam liekas, ka viņi var vairāk un tā.

Iešanu kalnos esam apguvuši pašmācībām. Esmu gājis dažādās vietās pa kalniem - divatā vai trijatā ar draugiem. Arī relatīvi augstkalnu trekos - 5+ dienas un 4000m+. Tikai vienu reizi divu dienu kāpienā ar gidu, jo nebija kartes un citas info, kā tur kāpt.
Vai esam piedzīvojuši un darījuši bīstamas lietas? Jā. Arī vienīgo reizi ejot ar gidu, gribējām to pierunāt iet tālāk līdz virsotnei, lai arī apstākļi bija so so. Bet tajā pašā laikā, mēs vienmēr esam novērtējuši apstākļus un riskus, tāpat ekipējumā mēs neesam žēlojuši līdzekļus. Ejot pirmo reizi 4000m+ bija smagi, jo ir aprakstīta aukstkalnu slimība, ka paliek viss slikti. Tad arī gājām, bija ļoti smagi, ēdienu pirmajā vakarā visu, ko apēdu, vēlāk atstāju pie krūma. Galva sāpēja, kā no sēdus stāvokļa piecēlies. Otrajā dienā arī bija nelāga sajūta un reāli pēc 30 min pārdomām vienojāmies iet atpakaļ. Bet tad pastaigāju bez somas, palika labāk un gājām tālāk. Pieņemt lēmumu iet atpakaļ bija kaut kas tāds, ka iemācies pārvarēt sevi, ka nevajag par visu vari.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?