Man ir grūti par šo atbildēt - jo man pieeja ir vairāk - cilvēkam pašam vispirms vajag būt savam common sense un tikai pēc tam paļāvībai uz gidu. Bet cilvēki, kas pierod ceļot pārāk daudz ar gidu, pierod arī pie tā, ka viņi tiek pieskatīti kā mazi bērni, lai kaut ko neizdarītu ne tā.
Protams, ir arī tie, kam liekas, ka viņi var vairāk un tā.

Iešanu kalnos esam apguvuši pašmācībām. Esmu gājis dažādās vietās pa kalniem - divatā vai trijatā ar draugiem. Arī relatīvi augstkalnu trekos - 5+ dienas un 4000m+. Tikai vienu reizi divu dienu kāpienā ar gidu, jo nebija kartes un citas info, kā tur kāpt.
Vai esam piedzīvojuši un darījuši bīstamas lietas? Jā. Arī vienīgo reizi ejot ar gidu, gribējām to pierunāt iet tālāk līdz virsotnei, lai arī apstākļi bija so so. Bet tajā pašā laikā, mēs vienmēr esam novērtējuši apstākļus un riskus, tāpat ekipējumā mēs neesam žēlojuši līdzekļus. Ejot pirmo reizi 4000m+ bija smagi, jo ir aprakstīta aukstkalnu slimība, ka paliek viss slikti. Tad arī gājām, bija ļoti smagi, ēdienu pirmajā vakarā visu, ko apēdu, vēlāk atstāju pie krūma. Galva sāpēja, kā no sēdus stāvokļa piecēlies. Otrajā dienā arī bija nelāga sajūta un reāli pēc 30 min pārdomām vienojāmies iet atpakaļ. Bet tad pastaigāju bez somas, palika labāk un gājām tālāk. Pieņemt lēmumu iet atpakaļ bija kaut kas tāds, ka iemācies pārvarēt sevi, ka nevajag par visu vari.