Tur jau tā lieta, ka kalnos to bīstamību tā neredz/nejūt. Ipaši tādās zaļās kalnu pļavās (nav jau runa par Everestu). Tb, ja gids neuzsver šo bīstamību, bet to visu pasniedz tādā "pastaigāsim pa pilsētas centru - ja jums sāk sāpēt kājas, griezieties atpakaļ" līmenī, tad cilvēks, kam ar to nav nekādas pieredzes, tā arī var padomāt..
Līdzīgi ar laivām un braukšanu jūrā, piemēram.. Viss atkarīgs no tā gida/grupas vadītāja/organizētāja vai tml.. Cilvēks arī redz ar vistu var izdomāt bezmaz vētrā airēt uz Kolkas bāku, jo nu neiedomājas par visām hipotermijām, vvēja virzienu, reālo situāciju, kilometrāžu, iespēju apgāzt/piesmelt laivu un miljons citiem sīkumiem. Tā izpratne rodas pamazām, piedaloties tādos drošos pasākumos, pamazām palielinot nedrošības, riska līmeni - līdz ar pieredzi. Bet nevar gaidīt, kad tante no pilsētas dzīvokļa vai lauku mājas, kas nekad ar neko līdzīgu nav saskārusies, iedomāsies par to pašu hipotermiju tādos relatīvi zemos kalnos..