Entry tags:

atputa, bildes, pargajiens, sarek

Pārgājiens pa Sarek National park III
Jeb noslēdzošā pārgājiena daļa. Turpinājums no II daļas.


Tā nu paēdām pusdienas, uzkāpām līdz ūdenskritumam un lēnā, garā devāmies tālāk. Upe un kalni vienā pusē, kalni otrā pusē un krūmi priekšā:






Kādu brīdi jau nekas tāds īpašs nebija. Līdzīgi kalni, upe un taka. Vēl foto arī bāzu somā, lai nav jāvazā pa krūmiem, tā ka bildēšana nozīmēja papildus apstāšanos un darbošanos, tāpēc bildēju salīdzinoši mazāk, vismaz kādu gabalu (dažas stundas). Tā nu nonācām līdz vietai, kurā vajadzēja izšķirties - vai rāpties atkal augšā kalnā kādus 400m pa taku vai līst pa purvainu nogāzi bez takas pa leju. Dažiem purvainie pārgājieni nešķita pārāk vilinoši, tāpēc lēnām un neatlaidīgi līdām pa taku augšā. Laikam ap šo brīdi es sāku tā aktīvāk vākt dažādus akmeņus, kas man likās interesanti. Katrā ziņā izvēle līst pa augšu ir pozitīva, jo uzreiz var skatīties un bildēt :)




Pie reizes arī tika paņemts dzeramais ūdens, lai lienot augšā kalnā būtu ko patērēt. Nez, ūdens patēriņš man noteikti palīdzēja pievārēt visus kāpumus. Tikai dzer un svīsti :)
Te pirmo reizi sāku skatīties uz ēnu un mākoņu spēli ar kalniem.


Vienīgi sasniedzot vietu, kur taka šķērso kārtējo upi, bija vienkārši - bļe, bļe un vēlreiz bļe. Vai tiešām nevarēja izdomāt kaut ko labāku nekā šitā mocīt cilvēkus:


Vismaz varēja nokāpt lejā, sadzerties daudz ūdens, uzpildīt ūdeni un atkal doties tālāk. Jāsaka, ka bija jau visai vēls un tā kā bijām jau visu dienu gājuši gar upi, tad viegli nebija šitā līst kalnā. Bet nu liekas tas tomēr bija labāk, nekā darīja vieni citi ekspeditori, kuri apmetās pirms aprakstītā takas šķērsojuma un pēc ūdens gāja tos 50m lejā-augšā. Katrā ziņā atalgojums par tikšanu līdz augšai bija labs - varēja apskatīt burvīgu skatu ar kalna ezeru. Turpat kāds bija atstājis arī divus brieža ragus, bet nu tie bija pārāk lieli un smagi, lai ņemtu līdzi.


Turpinot gājienu pavērās vēl burvīgāks skats uz nākamo ezeru, kur tieši paspējām noķert pēdējos vakara saules starus. Protams, būtu bišīt ātrāk, būtu jaukāk, bet vismaz labi, ka uz pēdējiem paspējām :)




Jā, šajā vietā arī pirmo reizi sasniedzām siegu, uz kura varēja uzkāpt, sataisīt sniega piku, vārtīties arī droši vien varēja, bet to es nepamēģināju. Vienīgi negatīvā puse bija tā, ka bijām nogājuši nost no takas, jo taka aizgāja pa otru pusi ezeram. Kaut kā nevarējām ieraudzīt nekādus takas atzīmējumus un mūsu taka sāka iet pa pārāk lieliem akmeņiem, lai tā būtu orģinālā taka :) Bet tā kā tāpat taisījāmies no tās iet nost, tad nolēmām, ka stresam nav pamata. Turklāt, staigājot pa akmeņiem arī varējām aplūkot kaut ko interesantu:


Par to, kas tas ir, var droši izteikties komentāros, jo mums liekas, ka tas varēja būt pārakmeņojies koks, jo pa to sitot, tas drupa.

Bet nu lēnā garā bijām pārgājuši pāri kalnam un nonācām pie nogāzes, kas gāja lejā otrā pusē. Pie reizes no augšas apskatījām upi, kuru mums vajag šķērsot, lai izvēlētos pēc iespējas piemērotu vietu, kur to izdarīt.


Var teikt, ka šeit sākās viens no aizraujošākajiem, pārgalvīgākajiem, droši vien arī muļķīgākajiem un visādi citādi viens no posmiem. Noiet pa kalnu bija relatīvi viegli, jo krūmi sākumā nebija, kalns bija relatīvi lēzens un visādi citādi bez liekām galvassāpēm pievarams. Tā nu nokāpām lejā un nonācām pie upes.

THE RIVER

Iesākumā laikam vajag atrunu par to, ka esam normāli cilvēki, neesam arī pārāk pārgalvīgi un šādas lietas nevajag atkārtot, ja Jums nav pietiekamas pārliecības un citādas zināšanas.

Nu jā, bijām nogājuši jau visu dienu, bija apmēram pulkstens viens naktī un priekšā bija upe. Ņemot vērā, ka bija tumšs, tad bilde vakarā netapa. Katrā ziņā doma jau vienkārša - ejam pāri tagad, lai no rīta nav jābrien pa auksto ūdeni un pēc tam būs vēl kādu laiku auksti. Doma laba - vai ne?
Šai brīdī arī dzimst viena no prātīgajām idejā, ka papildus fotoaparātam, ūdensnecaurlaidīgajā maisā varētu katrs ielikt arī pāri zeķes, kreklu un arī trusikus. Ja nu kāds iekrīt un saslapinas, tad kaut ko vismaz var uzvilkt. Upe kā jau upe un pārlieku liela gatavošanas nenotiek - tāpat jūra ir tikai līdz ceļiem.
Vieta, kur gājām pāri arī tāda specifiska ir nosacīti upe trīs daļās - sanāk pa vidu uzkāpt uz divām saliņām. Viens no kolēģiem diezgan ātri pievar pirmo posmu, kur ūdens līdz celim un straume arī nav pārlieku liela. Tad nu es un otrs kolēģis sekojam. Šajā vietā gandrīz jau uztaisīju fail, jo nebiju pievilcis somas augšējo saturošu daļu, kā rezultātā vajadzēja mācēt koncentrēties līdzsvaram. Bet nu jā - veiksmīgi tiku pāri. Nu tas pirmais vēljoprojām atradās uz tās salas un nebija sācis šķērsot otro posmu. Nu nez, ūdens auksts, kājas salsts un ir vēls - skaidrs, ka es pārāk daudz nedomāju un mierīgi sāku pievārēt otro posmu. Sākums jau ezī, tad seko pārsteigums, ka ūdens paliek līdz nabai(mazākiem cilvēkiem tas ir stipri vairāk), skaidrs, ka nav ko pa tādu ūdeni pārāk tusēt, tāpēc mēģinu ātri virzīties tālāk - ātrāk krastā - labāk. Pēc pāris soļiem gan seko neliels šoks. Es lieku soli, bet ir sajūta, ka eju nevis uz priekšu, bet pa straumi uz leju. Tādos brīžos jau vairāk nevar nedomāt un nekoncentrēties. Nekas cits vien neatliek, kā uz brīdi piestāt saņemties spēku un stipri lēnāk doties tālāk, jo līdz otram krastam tikai kādi 5 metri. Tā nu soli pa solim esmu galā. Izkāpjot krastā ir tādas neaprakstāmas sajūtas. Prieks, uztraukums un sajūsma. Uztraukums par to, ka esmu šajā krastā, bet abi kolēģi vēl nav sākuši iet. Tad nu ir jautājums, kā un kur abi pārējie kolēģi ies pāri. Nez, es jau padomātu vai vajag iet tieši šeit pāri, varbūt būtu drošāk iet nedaudz pa upi uz augšu, tur varbūt būtu vieglāk. Papildus vēl priekšā ir mazā upe, kuru arī nevar nenovērtēt, jo būtu sūdīgi iekrist jau noslēdzošajā daļā. Katrā ziņā štroms jau normāls. Vēl pēc brīža esmu jau otrā krastā un arī redzu, kā abi pārējie kolēģi cīnās pāri. Vēlākie komentāri par tikšanu pāri jau ir labie - "nu jā, tu jau biji pāri, tāpēc nebija citu variantu, kā vien iet", "Bāc, vienbrīd jau nedaudz peldēju". Jāsaka, ka šeit auguma un svara (smagā soma) priekšrocības noteikti noderēja. Sākām arī novērtēt zaudējumus, jo bija skaidrs, ka kaut kas ir slapjšs. Njā, vislabākais bija kadrs, kuram bija uzticēts nest GPS loggeri - "Šitas ūdeni arī tur" - Bļā, nafig mēs kaut ko likām ūdenmaisā. Vismaz logeris tik daudz ūdeni turēja un varējām pielogot vēl daļu no gājiena. Iekūrām vēl ugunskuru, jo sakritušie koki apkārt bija pietiekami daudz, pārāk daudz cilvēki jau šeit nestaigā :)
Dalījāmies pārdzīvotajā upes pievārēšanā, novērtējām slapjās mantas (diemžēl vienu no zābakiem biju piesējis somai nedaudz par zemu, jo tas bija slapjš, bet otrs bija sauss). Žāvējām mantas un pie reizes pa tumsu meklējām piemērotu vietu, kur varētu uzsliet telti. Vieta gan bija nedaudz slīpa, bet tam brīdim derēja.

No rīta, protams, tapa arī bildes arī svarīgo kontrolpunktu
Upe nedaudz virs kontrolpunkta un apakšā arī maģiskā vieta:




Tad nu no rīta gājām tālāk. Pēc pusstundas iešanas arī sasniedzām nākamo upi, kuru vajadzēja šķērsot. Jāsak, ka šī nebija ne tik dziļa, ne plata cik iepriekšējā, taču challange bija labs. Iet pāri tik straujām upēm savā ziņā ir labs fiziskais pārbaudījums un arī nedaudz aizraujoši. Lieki piebilst, ka šoreiz gatavošanās bija ļoti nopietna. Kā nekā pieredze iegūta :D
Vēl nedaudz nofailojām ar team building stāstiem. Iepriekšējā vakarā (naktī) viens no kolēģiem stāstīja, kā bija piedalījies šādā pasākumā, kur vajadzēja šķērsot upi (krāces) un ideja, ka komandā sasienoties ar striķi to var izdarīt labāk. Atcerieties, ka tā noteikti nav taisnība. Komandā ar striķi vienīgais ieguvums ir tas, ka upe jūs neaiznesīs. Izmēģinājām praksē, vienīgi izmantojām tādu, ne pārāk resnu striķi (resns ir smags). Pēc tam, kad biju pārgājis un otrs kolēģis, ar kuru biju sasējies arī nāca, bet nedaudz neturēja straumi, pārāk paļāvās uz striķa un komandas varenību, un pārlieku vairāk nekoncentrējās, tāpēc nedaudz saslapinājās. Lai arī cik spēcīgi ir jūsu komanda, tas nenozīmē, ka paši varēsiet laist luni un atslābināties.


Pa ceļam pievārējām vēl vienu upi, kas nebija pārāk smaga atskaitot pēdējo kādu posotru metru, kur bija spēcīgā straumu. Vispār interesanti, ka tādās upēs izveidojās tāds plūdums, kur izliekumā ir dziļākā un straujākā vieta. Jā, papildus kolēģis arī varēja novērtēt, ko dod plastikāta nūja, ja ir jāiet pāri šādām upēm - atšķirībā no koka nūjas, to nenas tik ļoti prom, tāpēc var iegūt salīdzinoši labu atbalstu.
Tālāk jau nekādi ievērības cīnīgi notikumi nebija - lēnām virzījāmies gar upi uz priekšu un skatījāmies kalnus un upes:










Sasniedzām arī dienas galamērķi, kalna piekāji, kur nākamajā dienā vajadzēs atkal kāpt augšā. Vēl tikai vakarā vajadzēja šķērsot upi, kas gan nebija pārāk nopietna salīdzinot ar iepriekšējām. Tāds nieks :) Gatavojāmies gan nopietni. Papildus neierastā lieta bija - telts, kas arī bija izdomājusi pabūt šajā vietā un šajā laikā. Nākamajā rītā telts īpašnieki arī devās pa to pašu maršrutu.
Jā, toties vakars bija burvīs, ar burvīgām debesīm:
(Tas bija brīdis, kad vienkārši neko negribējās darīt, sēdēju - domāju, kā varētu uztaisīt smukākas, izteiksmīgākas bildes, kas raksturotu šo skatu)








Vēl nelielas vakariņas, sarunas pie vakara ugunskura, naktsmiers un tālāk jau atkal jauna diena. Vispirms gan gar upi vajag uzkāpt augšā līdz kalnam, kur sasniedzamā attālumā ir arī ledājs.
Vēl pēdējais skats uz ieleju, atkal jau priekšā sniegs un esam augšā. Protams, tas nebija tik vienkārši, bet nu nebija arī pārāk grūti.






Augšā gan izcēlās nelielas domstarpības - es kaut kā vēl nebiju noguris un piedāvāju iet līdz ledājam - once in a lifetime - iespēja ieraudzīt un uzkāpt uz ledāja. Kolēģi kaut kā to jau vairāk neatbalstīja. Pārāk daudz jau iets un kāpts. Beigās panācām kompromisu - ņemot vērā, ka līkums ir kādi 2km, tad es eju līdz ledājam un viņi gaida mani otrā pusē un kādu pusstundu var atpūsties.






Bildes no ledāja - nekas izteiksmīgs, bet tomēr:




Tā nu arī uztaisīju līkumu līdz ledājam. Jā, pirmkārt, neatstājiet somu, kuru nav spilgta krāsā, akmeņu laukā, pēc tam var nākties kādu laiku to meklēt, kā arī stresot, ja kāds jūs gaida. Otrkārt, nevajag aizrautīgi kāpt augšā uz ledāja, ja jums nav kurpes ar dzelkšņiem. Desmit metrus uzkāpu ļoti viegli un vienkārši, droši vien būtu kāpis vēl, ja vien nesaprastu, ka tas ir ledus un var normāli aizslīdēt. Labi, ka kaut kā pa akmeņiem varēja nokāpt lejā. Žēl, ka nebija vairāk laika, lai varētu aizlīst un sabildēt to smuko ledāju.

Tā nu pievārējām arī šo punktu un kāpām lejā. Skats uz kalniem, mākoņos un ieleju. Papildus arī pirmo reizi tā pa īstam parādījās ziemeļbrieži. Turpmākajā dienā un nākamajā tos redzējām vairāk nekā vajag.






Tā nu vēl apskatījos uz ieleju, kura laikam man pašam patika visvairāk. Kaut kāda interesanta sajūta, tāpēc, ka ir tie lielie kalni, kam pa vidu ir tāds mazais kalns. Tā interesanti.


Vakarā uzēdām turpat augošās mellenes, kurinājām uguni un skatījāmies mākoņos:




Un visbeidzot arī pienāca pēdējā diena. Sākumā varbūt tā nebija plānota, kā pēdējā diena, taču tāda tā sanāca. Laiks arī vairāk nebija tik jauks, kā iepriekš un drīz vien priekšā parādījās lietus mākoņi.


Ar to arī gandrīz beidzās ceļojuma dokumentēšana bildēs. Pārsvarā tika uzturēts iešanas temps un tikai gājām. Pa ceļam vēl paspējām pāriet pāri upei, kura tek zem sniega, nedaudz pakāpelēt pa akmeņiem, kā arī satikām vienu zviedru, ar kuru arī pārmijām dažus vārdus. Jāsaka, ka pēdējā diena nebija diez ko jauka līdz vakarpusei, jo nemitīga lija un tādā laikā bildēt neko nevar, apskatīt arī īsti neko nevar, var tikai iet, un arī uzmanīgi, jo ir slapjš un slidens, un kļūdīties nav ieteicams. Vēl gan pirms lietus paspējām apskatīt interesantu kalnu veidojumu:


Tālāk jau beidzās lietus, bet arī mēs bijā zemē no kalniem.


Ņemot vērā, ka apsteidzām grafiku, tad izdomājām iet līdz galam, lai nākamajā dienā var uzreiz braukt prom. Tā nu vēl pēdējais skats uz kalniem:


Un cītīgi gājām līdz pusnaktij. Jāsaka, ka tikai pašās beigās jutos nedaudz noguris, lai arī soma atkal bija palikusi smagāka, jo priekšpēdējā dienā pamanījos savākt akmeņus uz kādiem 4kg. Nez, man jau tie akmeņi patīk, tagad var ierīkot mini akmensdārzu :D Un arī nākamajā rītā jau biju atkal gatavs iet.

Dabas piedzīvojums uz 9 dienām. Ja kāds piedāvātu atkārtot, tad es droši vien pieteiktos un būtu gatavs iet ilgāk par tām 9 dienām. Vajag tikai foto, labu laiku, piemērotu ekipējumu, kolēģus, kuri grib visu apskatīt un tikai iet. Piedzīvojums, kas labi rūda un pārbauda raksturu.

Pārgājiena GPS - līdz upei, kur ir diezgan precīzi viss piefiksēts.
Pārgājiena GPS - pēc upes, kur pēdējā dienā ir ļoti neprecīzi piefiksētas koordinātes.