Atvaļinājums beidzot ir sācies!
Viss vajadzīgais inventārs it kā ir savākts, lai gan nekad jau inventārs nevar būt pilnīgs un vienmēr kaut kas vēl varētu noderēt :D
Tagad atliek lēnām to visu sapakot somā un izdomāt, kas no tā visa tomēr somā neietilpst un var palikt mājās :)

Vakar arī aizgāju līdz ballei, bet tur gan īsti nebija tāda piemērotā publika. Lai gan, lai izvēdinātu galvu, pārdomātu lietas bija labi.

Tagad tikai jāpakojas un hope for the best! :)

Pirmo reizi pamanījos braukt arī pa nakti.

Tagad jau atkal ir pozitīvs noskaņojums un viss ir labi. Lai gan arī no rīta finišējot bija pozitīvs noskaņojums un bija labi.

Iespaidi? Ļoti nepatīkami ir braukt nedaudz pirms tumsas iestāšanās - tad ir tik daudz sīkas mušiņas, kas visas mēģina tikt tev acīs vai mutē. Ņemot vērā, ka ir krēsla un nemitīgi kaut kas skrien acīs, tad braukt nav baigi patīkami. Bet pa tumsu braukt jau ir normāli. Lai gan tad, kad ne priekšā, ne aizmugurē neviens nav, tad gan temps jūtami samazinās. Kaut kādā ziņā paliek mazāk motivācijas tā baigi braukt, turklāt - vēl ir iespēja paķert kādu akmeni. Bet, kad kāds brauc pa priekšu, tad gan ir relatīvi viegli uzturēt tempu, jo nedrīkst palaist prom gaismiņu, kas rāda ceļu. Mēs tikai vienu reizi nedaudz piesmēlām laivu, jo tika novērsta pārlieku uzmanība, ka aizmugurē brauc kāda gaismiņa, a te pēkšņi upes vidū normāls akmenis. Bļaa, tāds pārsteiguma moments un veiklības pārbaude. Labi, ka veiklība tomēr uzvarēja un nevajadzēja peldēt krastā. Kādu 10km pirms Staiceles apdzina arī viena mix smaile, kas pēc tam ļoti labi turēja tempu. Man jau liekas, ka daļēji gribēja arī no mums aizbēgt, tāpēc tempu turēja lielāku, bet tas liekas viņus tikai nokausēja. Katrā ziņā, tad, kad gribējām viņus apdzīt, tad viņi jau baigi pielika un pat nedaudz atrāvās, bet vēlāk gan viņus apdzinām. Finišā arī skats bija labs, jo viņi tās rokas cilāja ļoti haotiski.
Depresīvāk gan bija no rīta, kad jau bija pamīts nogurums, nedaudz sāpēja mugura - ne priekšā, ne aizmugurē tā īsti neviens nebija. Saule arī jau sāka spīdēt, kas tikai demotivēja braukt. Papildus vēl sāka nākt miegs. Vismaz pozitīvi, ka karbona airi ir tādi mega viegli un no rīta nav tāds nogurums tos cilāt.
Arī rezultāts ir saprātīgs - 90km nedaudz virs 12h. Ja vēl ņem vērā, ka startā vēl sāpēja plecs un vispār domāju vai vajag braukt. Bet nu kaut kā vienā brīdī tas bija jau labi iesildīts un vairāk nesāpēja :D

Tā kā šodien ir varenā pīļu sezonas atklāšana, tad nu skaidrs, ka vajadzēja braukt uz mežu. Nu skaidrs, ka pīļu sezonas atklāšanas ziedu laiki ir jau aiz muguras, bet nu kaut kas jau vēl notiek. Vienīgi, tā kā apkārtnē nav īsti labu ezeru, kur tās patstāvīgi un kvantitatīvi uzturētos, tad tika atrasts testa variants - apskatīties vai tās nedzīvo bijušajā karjerā.
Aizsteigšos notikumiem pa priekšu - tās šodien tur nedzīvoja. Lai gan vienu lidojošu pīli redzēju, bet pārāk tālu. Jā, vismaz pozitīvais aspekts bija tas, ka satiku vietējo mežsargu un pat atzīmējos, ka esmu pārbaudīts.
Tad nu nekas cits neatlika, kā mainīt dislokācijas vietu un potenciālo medījumu. Tad nu vajadzēja braukt pasēdēt atkal pie ūdens, tikai tagad ar mērķi šaut tos, kas pārvietojas vairāk zem ūdens, bebrus, nevis tos, kas vairāk virs ūdens, pīles. Pagājušajā nedēļā veicām sabiedrisko darbu un pazeminājām bebriem nedaudz ūdenslīmeni, tad nu šodien turpat braucām arī medīt.
Tā kā ir jau vēls un nāk miegs, tad nu stāsts būs vairāk statistisks nekā aprakstošs - peldošu bebru dažādos attālumos redzēju kādas 7 reizes, 3 no tām pa to tika raidīts arī svins, no kurām 2 beidzās par labu man un 1 par labu bebram. Pēc lieluma gan spriežot, tas viens vēl veiksmīgi dzīvo. Tagad vismaz ir cerības tikt pie svaigi šmorētām aknām un vēlāk arī pie kādas gardas kotletes.

Jā, atpakaļ ceļā pārliecinājāmies, ka ceļu policija šodien arī ir paaugstinātā darba režīmā, jo aktīvi turēja gandrīz visas mašīnas, kas brauca garām un pārbaudīja dokumentus. Tā kā bija tumšs, tad laikam pārāk necentās noķert medniekus, jo mūs neapturēja. Kā ar tēvu smējāmies, tad būtu vismaz varējuši apskatīties bagāžniekā, kā izskatās bebri.

Tā kā nākamās nedēļas nogalē ir paredzēts kārtīgs airēšanas pasākums, kura sākums ir naktī un garums ap 100km. Paredzēts apskatīt visu Salacu. Tad nu vajadzēs šīs nedēļas nogalē nedaudz patrennēties un pieveikt 50km pa Gauju. Kolēģis zvanīja sarunāt laivu un maršrutu. Tā kā mēs jau normāli braucam, tad treniņam vajadzētu kādu 50km, mazāk jau baigi nav vērts, jo tur reāli vajadzētu sanākt kādām 5-6h. Bet nu jā, cilvēks, kas iznomāja laivu sākumā teica, ka tas gabals ir jābrauc divas dienas :D
Pēc tam, kad kolēģis teica, ka ieradīsimies nedaudz pēc 12, tad sekoja jautājums vai mēs brauksim ar motorlaivu. :D

Bet nu jā, Gaujā vismaz vajadzētu būt normālam ūdenslīmenim, lai beidzot varētu izmēģināt karbona airus. Sacensībās jau diez vai sanāks tos pielietot, ja nav jau nozīmes tos tik ātri nodeldēt, ja Salaca šobrīd ir sausa un ar tiem vairāk var sanākt cilāt smiltis nekā airēt.

Vakar izdomāju, ka beidzot vajag iet uzspēlēt tuvējā parkā bumbu. Tiku pie bumbas, paņēmu uz izbrīnu dzīvokļa biedru, kurš neapdomīgi tam piekrita. Un varējām iet.
Sākums bija nedaudz smags, pēc tik ilga laika nekā aktīva nedarīšanas bija grūtāk iekustēties, bet lēnām jau ritms aizgāja. Pēc tam arī divi skolnieki piedāvāja nedaudz uzspēlēt.
Spēles sākums gan bija nepatīkams, jo jau kādā trešajā uzbrukumā kolēģis aizķesēja cīņā par bumbu un varēju domāt, kā veiksmīgā paņemt asfaltu. Lai gan dīvainākais bija tas, ka es reāli apzinājos, ka es krītu un tai brīdī es sāku aktīvi domāt par iespējām, kā piezemēties un ko pret asfaltu saskrāpēt. Beigās gan izvēle krita uz plaukstu, kas arī nedaudz cieta. Nu jā, tā kā izkustēties tomēr vajadzēja, tad nekas cits neatlika, kā vien turpināt spēlēt, lai arī trauma nedaudz to apgrūtināja. Vienā brīdī piemetās arī nedaudz tāds reibonis, organismam kaut kā nepatīk, ja zūd asinis :D
Bet visā visumā bija pozitīvi pēc ilgāka laika fiziski izkustēties. Žēl vienīgi, ka tagad kādu laiku vajadzēs ierobežotāk kustēties.

( Jāņu bildes )

Mājās tomēr ir kaut kas sentimentāls. Kad ieraugi visus dīkdieņus, ko jaunībā esi pazinis, kas tagad jau svin svētkus.
Nezinu, tas pohujisms un nepiespiestība, kas valda. Gatavība kaut ko izdomāt, kaut ko izdarīt.

Man liekas, ka sēdēšu visu vakaru/nakti, ierēkšu par dažādiem stāstiem un rītdien būšu atpūties.
Lai gan pludmalē baigais vējš un varētu būt pagrūti kurināt ugunskuru.
Man jau liekas, ka tas pohujisms un miers ir tieši tas, kas tagad vajadzīgs.

Priecīgus svētkus!

Paskatījos lapu par izpletņu lēkšanu.
Piezvanīju un noskaidroju arī aktuālo informāciju - cena apmēram 30Ls ar desanta izpletni. Vajag tikai zināt, kad grib lekt, cik daudz cilvēki grib lekt. Grupas apmērs vajadzīgs vismaz 10 cilvēki. Un lēkšana notiek Daugavpilī. Citur Latvijā vairāk neorganizē. Droši vien varētu arī atrast kādā citā vietā moš arī kādu lētāku piedāvājumu.

Bet pagaidām izskatās, ka šovasar to vajadzētu izdarīt.

( Pastaiga pa nedēļas nogali )

100km pieveikts!
Un mazāk kā 12 stundās.

Patiesībā pašsajūta šodien ir diezgan laba. Nu varbūt nedaudz kaut ko vēl jūt, ka ir nogurums plecos, bet nedaudz.
Katrā ziņā ir tāda pozitīva sajūta, par labi pavadītu dienu un arī vismaz daži piedzīvojumi :D

Pirmo reizi pamanījāmies arī paraut uz muti un nedaudz papeldēt. Nez, varbūt dambi ņemot patraucēja, ka laivā jau ir ūdens, varbūt pievīla nedaudz tehnika. Bet nu pārāk auksts nelikās. Un arī nekas daudz no laivas nepazuda. Es jau arī esmu normāls nazis, ar vienu roku pieturēju laivu, lai tā ir normālā līmenī un nekas nekrīt ārā, bet ar otru airēju uz priekšu. Lai gan pēc kādiem 15 metriem palika nedaudz vēsāks, bet nu es jau pagājušajā nedēļā rūdijos, tad nu šajā tas palīdzēja :D
Drīz pēc tam palīdzējām arī Igauņu kolēģiem tikt pie atpakaļ pie laivas, kas bija apgāzušies tieši pirms mums. Viņi gan nemāk izpeldēt krastā ar visu laivu, bet laikam skrien pa krastu līdzi laivai, jo laiva bija upes vidū atdūrusies pret koku. Te es arī uzdāvināju igauņiem savu striķi. Tāds reāli labs striķis bija. Kaut kā arī nealka airēt pret straumi, lai sagaidītu to atpakaļ. Lai jau tiek.

Lai brauktu vēl ātrāk, tad vajag arī normālākus airus, varbūt nedaudz vairāk gatavoties.
Un tortes gan jau arī palīdzēja :D

Vohandu maratons ir neizbēgami pienācis. Ir tāda patīkams satraukums par tā tuvumu, neziņa par spēkiem, ko tas prasīs.
Pārliecība, pshiloģiskā un morālā sagatavotība šobrīd ir pietiekami labā līmenī, lai to pieveiktu. Par fizisko kondīciju un sagatavotību gan vēl ir labs jautājums. It kā jau vajadzētu paņemt. Vienīgi pa ziemu nekas nav darīts, fiziskā forma nav tā pati labākā. Nav tas absolūtais svaigums, kas būtu nepieciešams.
Iedvesmai paskatījos vēl youtūbē video no pagājušajiem gadiem - dažas vietas izskatījās jau labas.
Katrā ziņā šobrīd es neuzdotu jautājumu - vai tas tiks paveikts, bet gan cik cienīgi tas tiks paveikts :)

Tad nu pasākums, Vistas kauss 2011, veiksmīgi aizvadīts, lai arī ir tā nelielā vilšanās sajūta, ka dalība distancē bija tikai nedaudz zem 3h, bet motivācija darboties bija nedaudz ilgāk. Bet nu tāpat bija interesanti, šogad notika skriešanas(iešanas)/airēšanas stilā ar orientēšanos. Jāsaka, ka biju gaidījis, ka airēt vajadzēs vairāk un skriet mazāk, bet liekas, ka bija otrādāk :D
Bet nu vismaz ir savi piedzīvojumi. Katrā ziņā laivu ir ātrāk vilkt nekā nest, jo nesot nevar paskriet, bet velkot var :D Šoreiz gan ar to atzīmējās kolēģis :D

Un noslēgumā tika atklāta arī peldsezona. Nu diez ko silts jau nebija, bet neliela pelde cerams par sliktu nenāks un pie plaušu karsona netikšu :D

Nedēļas nogale miera. Vēl profilaksei tas noder, bet drīz atkal būs jādomā, kā nodarbināt nedēļas nogales.
Vakar labi pagulēju, šodien labi pastaigāju gar jūru. Nez, būtu vēl kāds, kam patīk staigāt pa ledu, tad varētu mēģināt staigāt arī tālāk nekā kādus 20m no krasta. Bet tāpat interesanti pastaigāt pa ledu. Pie tam augšā ir skaisti zilas debesis, pie apvāršņa lēnām pārvietojas saule. Smuki.

Patiesībā bija labāk nekā es biju domājis.
Sākums gan izvērtās nedaudz ne tik labs, jo pamanījāmies nočammāties un vēl nedaudz nepareizi aizbraukt, kā rezultātā startējām ar 22 min atpalicību no savas klases. Vismaz pamanījāmies noķer sākumā pāris lēnos no citas klases. Nedaudz vismaz motivēja :D
Tālāk jau ilgu laiku cīnijāmies tikai paši ar sevi un upi. Bija tāds neliels pārsteigums, ka baigie veči laikam savākušies, ka neviens neatlūst un nevienu nevar panāk. Vienā brīdī parādījās kaut kas aizmugurē, tad vajadzēja pielikt tempu, lai nepanāk. Pēc 8 stundām nedaudz uzlabojās motivācija, jo beidzot kādu bijām panākuši. Vēl pēc brīža arī apdzinuši, tā ka vairāk nebijām pēdējie. Vēl pēc kāda laika panācām vēl vienus un tad tā arī kādu laiku turējāmies. Tad gan sanāca neliels misēklis un, gribot izbraukt taisnāk, sanāca iebraukt attekā, tā ka bija jākāpj ārā un jāvelk laiva. Nez, tas nedaudz palīdzēja, jo strādāja citi muskuļi un airēšanas varēja atpūsties. Tad gan vieni no atpalicējiem mūs panāca. Kas, protams, nozīmēja tikai vienu, ka vajag pamatīgi mačīt un kosties, jo nevar pieļaut, ka šie aiziet priekšā. Kādu laiku gan viņi bija priekšā, temps bija labs un ļoti labs, ņemot vērā, ka bija jau pagājušas kādas 9h, bet nu principa jautājums paliek principa jautājums. Pēc kāda laika gan viņi nedaudz atlaida un varējām atrauties. Spēks jau, protams, bija pamatīgi samazinājies, bet apņēmība vēl ļāva tos airus kaut necik arī pacilāt. Vēl pēc kāda laika jau pamanijām arī finišu, turklāt vēl nebija pat satumsis. Pat nedaudz pārsteidzoši, ka tik ātri spējām līdz tam nokļūt.
Pēc oficiālajiem datiem no oficiālā starta laika bija pagājušas 10h un 2min un pieveikti ap 85km. Ja vēl noņem nost gulēšanas laiku, tad 9:40 uz 85 km izskatās visai labi. Pat pārsteidzoši labi ņemot vērā, ka tik gara distance ir pirmo reizi, bet 40+ km ir braukti tikai 3 reiza, no kurām 2 ar kanoe. Diezgan labi. Labākajiem laikam bija ap 8:20.
AIrējām arī praktiski visu ceļu, atskaitot kādas 4 piestāšanas, kur divreiz samainījāmies vietām, vienreiz bija jākārto vajadzības, un vienreiz sanāca misēklis un bija jāvelk laiva. Izdzēru kādus 2 litrus šķidruma, apēdu kādus 250g šokolādes un tad kādus 150g cepumus. Tagad pašsajūta arī nav nemaz tik slikta. Plecus jūt, bet nav tā, ka neko nevarētu padarīt :)

P.s. Pa ceļam satikām arī vienu laipno makšķernieku un daudzus citus makšķerniekus. Tā kā centāmies visos līkumos ņemt iekšējo malu, tad reizēm sanāca braukt tuvāk makšķerniekiem. Vienreiz noskatījām, ka varētu maukt gar krastu garām šiem, jo viņi stāv it kā uz saliņas. Viens, ka uz turieni tieši gāja - prasa, lai pabrauc nedaudz tālāk. Nu mēs arī sākām braukt nedaudz tālāk. Kā rezultātā viņš veltīja pāris laba veltījumus, par ko pateicām paldies un braucām tālāk. Laikam viņš gribēja, lai pēkšņi mainām kursu un braucam pa otru krastu. Mēs gan tā arī nevarējām saprast, kur bija problēma, ja brauktu garām viņiem gar krastu - pats viņš tur tikko tāpat gāja. HVZ - dīvains cilvēks.

Wohuu!
Esmu atpakaļ. Cerams, ka kartiņas visi, kas pieteicās, arī ir saņēmuši. Vismaz zinu, ka viena kartiņa ir sasniegusi galamērķi.

Bija interesanti. Darbi arī tagad daudz. Tikai jādara.
Gan jau arī kaut kad ievietošu arī kādas bildes un aprakstu.

Šodien bija pavisam jauka un vienkārša diena - filma, saule, filma, saule un beigās atkal filma.

Divas no trijām filmām bija tādas interesantas. Ar savu pārdomas punktu par labo un ļauno.
Bet jūrā atkal bija mega saule. Tik mega saule, ka pat staigājot visu dienu cepurē, man ir pārkarsusi galva un arī diezgan normāli apsauļota seja.
Profilakses pēc sanāca uzspēlēt volejbolu arī ar bijušajiem trenniņpartneriem - un varēju teikt, ka tur es kritu ārā no līmeņa. Lai gan patiesībā nebija nemaz tik traki, vienkārši nav bijusi arī normāla spēļu prakse un tas pārmaiņu pēc bija diezgan aizraujoši.

Kāpēc vajadzēja piekrist rītdien kaut kur braukt un laivot? No vienas puses jau jā - vajag izkustēties un svaigs gaiss ir kūl, bet no otras puses - pēc trīs dienu absolūtā miera un nekā nedarīšanas pēkšņi kaut kas jādara, kaut gan varētu nedarīt :)
Ja vēl tā būtu tikai laivošana, tad vēl būtu po. Aizbrauktu, paairētu un viss kārtībā, bet nē - vajag tā kārtīgi, no sirds līdz bezspēkam.

Bet no otras puses - pirmdien nebūs jāmēģina sākt kaut ko darīt, jo temps jau būs uzņemts. Piecas brīvas dienas reizēm tomēr ir arī demoralizējošs faktors :)

Kaut kā vairāk mācos novērtēt lietas. Ja agrāk pa rudeni/ziemu/pavasari līdz jūrai aiziet bija jau baigais notikums un kaut kad pat bija joks par to, ka jūra laikam ir aizsalusi, tad tagad jau sāku novērtēt jūras tuvumu un mēģinu vakaros līdz tai arī aizstaigāt.

Izbraukājos ar mopēdu, apskatīju apkārtni.
Braucu pa mežu, braucu pa dubļiem, braucu pa ceļu.
Redzēju arī lapsu, kas šķērsoja ceļu. Bet lapsa tiešām interesanta. Tā pieiet ceļa malā un mierīgi gaida izdevību tikt pāri. Un tikai lēnām virzās tuvāk ceļam, lai to šķērsotu. Redzēju arī stirnas, ragi jau izauguši, bet vēl ar pūkām. Redzēju arī šī gada meža cūku sivēnu pēdas. Tik dīvaini redzēt tādas centimetru garas pēdiņas. Droši vien redzēt pašus sivēnus būtu vēl pārsteidzošāk.