Vakar izdomāju, ka beidzot vajag iet uzspēlēt tuvējā parkā bumbu. Tiku pie bumbas, paņēmu uz izbrīnu dzīvokļa biedru, kurš neapdomīgi tam piekrita. Un varējām iet.
Sākums bija nedaudz smags, pēc tik ilga laika nekā aktīva nedarīšanas bija grūtāk iekustēties, bet lēnām jau ritms aizgāja. Pēc tam arī divi skolnieki piedāvāja nedaudz uzspēlēt.
Spēles sākums gan bija nepatīkams, jo jau kādā trešajā uzbrukumā kolēģis aizķesēja cīņā par bumbu un varēju domāt, kā veiksmīgā paņemt asfaltu. Lai gan dīvainākais bija tas, ka es reāli apzinājos, ka es krītu un tai brīdī es sāku aktīvi domāt par iespējām, kā piezemēties un ko pret asfaltu saskrāpēt. Beigās gan izvēle krita uz plaukstu, kas arī nedaudz cieta. Nu jā, tā kā izkustēties tomēr vajadzēja, tad nekas cits neatlika, kā vien turpināt spēlēt, lai arī trauma nedaudz to apgrūtināja. Vienā brīdī piemetās arī nedaudz tāds reibonis, organismam kaut kā nepatīk, ja zūd asinis :D
Bet visā visumā bija pozitīvi pēc ilgāka laika fiziski izkustēties. Žēl vienīgi, ka tagad kādu laiku vajadzēs ierobežotāk kustēties.