Salacas mauciens
Pirmo reizi pamanījos braukt arī pa nakti.

Tagad jau atkal ir pozitīvs noskaņojums un viss ir labi. Lai gan arī no rīta finišējot bija pozitīvs noskaņojums un bija labi.

Iespaidi? Ļoti nepatīkami ir braukt nedaudz pirms tumsas iestāšanās - tad ir tik daudz sīkas mušiņas, kas visas mēģina tikt tev acīs vai mutē. Ņemot vērā, ka ir krēsla un nemitīgi kaut kas skrien acīs, tad braukt nav baigi patīkami. Bet pa tumsu braukt jau ir normāli. Lai gan tad, kad ne priekšā, ne aizmugurē neviens nav, tad gan temps jūtami samazinās. Kaut kādā ziņā paliek mazāk motivācijas tā baigi braukt, turklāt - vēl ir iespēja paķert kādu akmeni. Bet, kad kāds brauc pa priekšu, tad gan ir relatīvi viegli uzturēt tempu, jo nedrīkst palaist prom gaismiņu, kas rāda ceļu. Mēs tikai vienu reizi nedaudz piesmēlām laivu, jo tika novērsta pārlieku uzmanība, ka aizmugurē brauc kāda gaismiņa, a te pēkšņi upes vidū normāls akmenis. Bļaa, tāds pārsteiguma moments un veiklības pārbaude. Labi, ka veiklība tomēr uzvarēja un nevajadzēja peldēt krastā. Kādu 10km pirms Staiceles apdzina arī viena mix smaile, kas pēc tam ļoti labi turēja tempu. Man jau liekas, ka daļēji gribēja arī no mums aizbēgt, tāpēc tempu turēja lielāku, bet tas liekas viņus tikai nokausēja. Katrā ziņā, tad, kad gribējām viņus apdzīt, tad viņi jau baigi pielika un pat nedaudz atrāvās, bet vēlāk gan viņus apdzinām. Finišā arī skats bija labs, jo viņi tās rokas cilāja ļoti haotiski.
Depresīvāk gan bija no rīta, kad jau bija pamīts nogurums, nedaudz sāpēja mugura - ne priekšā, ne aizmugurē tā īsti neviens nebija. Saule arī jau sāka spīdēt, kas tikai demotivēja braukt. Papildus vēl sāka nākt miegs. Vismaz pozitīvi, ka karbona airi ir tādi mega viegli un no rīta nav tāds nogurums tos cilāt.
Arī rezultāts ir saprātīgs - 90km nedaudz virs 12h. Ja vēl ņem vērā, ka startā vēl sāpēja plecs un vispār domāju vai vajag braukt. Bet nu kaut kā vienā brīdī tas bija jau labi iesildīts un vairāk nesāpēja :D