Pirmo reizi pamanījos braukt arī pa nakti.

Tagad jau atkal ir pozitīvs noskaņojums un viss ir labi. Lai gan arī no rīta finišējot bija pozitīvs noskaņojums un bija labi.

Iespaidi? Ļoti nepatīkami ir braukt nedaudz pirms tumsas iestāšanās - tad ir tik daudz sīkas mušiņas, kas visas mēģina tikt tev acīs vai mutē. Ņemot vērā, ka ir krēsla un nemitīgi kaut kas skrien acīs, tad braukt nav baigi patīkami. Bet pa tumsu braukt jau ir normāli. Lai gan tad, kad ne priekšā, ne aizmugurē neviens nav, tad gan temps jūtami samazinās. Kaut kādā ziņā paliek mazāk motivācijas tā baigi braukt, turklāt - vēl ir iespēja paķert kādu akmeni. Bet, kad kāds brauc pa priekšu, tad gan ir relatīvi viegli uzturēt tempu, jo nedrīkst palaist prom gaismiņu, kas rāda ceļu. Mēs tikai vienu reizi nedaudz piesmēlām laivu, jo tika novērsta pārlieku uzmanība, ka aizmugurē brauc kāda gaismiņa, a te pēkšņi upes vidū normāls akmenis. Bļaa, tāds pārsteiguma moments un veiklības pārbaude. Labi, ka veiklība tomēr uzvarēja un nevajadzēja peldēt krastā. Kādu 10km pirms Staiceles apdzina arī viena mix smaile, kas pēc tam ļoti labi turēja tempu. Man jau liekas, ka daļēji gribēja arī no mums aizbēgt, tāpēc tempu turēja lielāku, bet tas liekas viņus tikai nokausēja. Katrā ziņā, tad, kad gribējām viņus apdzīt, tad viņi jau baigi pielika un pat nedaudz atrāvās, bet vēlāk gan viņus apdzinām. Finišā arī skats bija labs, jo viņi tās rokas cilāja ļoti haotiski.
Depresīvāk gan bija no rīta, kad jau bija pamīts nogurums, nedaudz sāpēja mugura - ne priekšā, ne aizmugurē tā īsti neviens nebija. Saule arī jau sāka spīdēt, kas tikai demotivēja braukt. Papildus vēl sāka nākt miegs. Vismaz pozitīvi, ka karbona airi ir tādi mega viegli un no rīta nav tāds nogurums tos cilāt.
Arī rezultāts ir saprātīgs - 90km nedaudz virs 12h. Ja vēl ņem vērā, ka startā vēl sāpēja plecs un vispār domāju vai vajag braukt. Bet nu kaut kā vienā brīdī tas bija jau labi iesildīts un vairāk nesāpēja :D

Vohandu maratons ir neizbēgami pienācis. Ir tāda patīkams satraukums par tā tuvumu, neziņa par spēkiem, ko tas prasīs.
Pārliecība, pshiloģiskā un morālā sagatavotība šobrīd ir pietiekami labā līmenī, lai to pieveiktu. Par fizisko kondīciju un sagatavotību gan vēl ir labs jautājums. It kā jau vajadzētu paņemt. Vienīgi pa ziemu nekas nav darīts, fiziskā forma nav tā pati labākā. Nav tas absolūtais svaigums, kas būtu nepieciešams.
Iedvesmai paskatījos vēl youtūbē video no pagājušajiem gadiem - dažas vietas izskatījās jau labas.
Katrā ziņā šobrīd es neuzdotu jautājumu - vai tas tiks paveikts, bet gan cik cienīgi tas tiks paveikts :)

Vistas kauss jeb 40+ kilometri pa Abavu ir pievarēti. Un tas viss nebija nemaz tik traki. Nē, nu nebija jau pavisam vienkārši un viegli, bet tomēr apmēram 6h nobraukt visu to gabalu jau tomēr vajag mācēt (drīzāk jau spēt) :)
Ja vēl kādus 12km pirms finiša nebūtu nedaudz sācis sāpēt plecs, tad gan jau vispār viss būtu baigi normāli. Ir fiziskā piepūle, ir piedzīvojumi, ir psiholoģiskā noturība. Šobrīd vismaz nav pārlieku traki pārpūlēti (jā, jā nedaudz pārspīlēju, plecs tomēr ir pārpūlēts) muskuļi un kaut jau var padarīt. Ta jau rīt redzēs cik patiesībā ir labi/slikti.

Tā jau forši pievārēt Abavas rumbu (tas nekas, ka laivu nedaudz piesmēlām un vajadzēja gāzt ūdeni ārā, un laiva smaga, un spēka nav), tāpat motivējoši, ka ir citas ekipāžas. Uzreiz ir vēlme pielikt nedaudz pie tempa un kādu nokost. Vislabāk tas atspoguļojās beigās. Kādus 12km pirms finiša uztaisījām toletes pauzi un iedevām kādu 3 min handikapu iepriekšējai ekipāžai. Tā nu braucām ar domu noķert, brīžiem gan doma pazuda. Vienbrīd pamanīju, ka upē ir burbulīši, kas ir tikai pozitīvi, jo neēsam it kā tālu, bet nu tā īsti garajās taisnēs tāpat nevienu priekšā neredzēja. Brīdī, kad tomēr pamanījām konkurentus, tad tempā tika pielikts samērā daudz. Tāds motivējošais spēks pēc nobrauktiem 40km. Pirmajā taisnē jau paspējām panākt, jo priekšā braucošie airus cilāja tā ļoti kūtri un arī ne sinhroni, kas jau liecināja par nogurumu. Nākamajā taisnē jau bijām viņiem garām. Viņi gan pēc finiša teica, ka bija mēģinājuši turēt tempu, bet kaut kā nebija sanācis :) Tālāk mēs vēl uzdevām tempu, lai pa kādu taisni atrautos un nosistu motivāciju sekotājiem turēt tempu un atkal jau atlaidām nedaudz brīvāk.

Un arī uz beigām bija pietiekami labi apgūta laivošanas tehnika, jo bija skaidrs, ka krācēs ir pamatīgi jāairē un jāizairē, lai nesanes laivu. Tāpat bija skaidrs kā koriģēt kustību atbilstoši straumei un tasnākajam ceļam. Bija jautri, labi, nogurdinoši, reizēm grūti, jo vajadzēja tikai arēt un cīnīties ar sevi.
Cerams, ka pasākuma noslēgumā apmeklētā pirts būs bijusi pietiekami laba, lai rītdien varētu kaut ko padarīt.

P.s. Jā sākumā laiks nebija diez ko jauks, jo vienu brīdi bija arī krusa, bet vakara noslēgumā jau spīdēja jauka saulīte :)

Nez, padomāju par visām tām laivošanām tagad. Īsti gan neredzu to īsteno fun tādā ūdenslīmenī laivot. Krāces pārāk nav, vietām gan vēl ir nedaudz viļņi. Visa jēga ir airēt un turēties straumē, un nekrist, jo tas var beigties ar pazaudētu inventāru, kas ātri aizpeld pa straumi.
Da ta jau labāk pagaidīt, kad jūrā ir vējš un kādi metrīgie viļņi un palaivot gar krastu, pie pareiza vēja risks ir ļoti minimāls, un arī ekšons būs pietiekami liels.

Pa Amatu gan vēl būs jāpamēģina nobraukt, bet citādi laivošanu var ielikt kategorijā, kur var braukt uz pāris dienām ar gulēšanu teltī, dabasskatu bildēšanu un mierīgu, fizisku atpūtu pie dabas.

Tā kā vakars ir pienācis, pirtī esmu paspējis pabūt un lietas izskatās pozitīvāk, tad varu uzrakstīt nedaudz garāku stāstu par savu šīsdienas laivošans izbraucienu.

( Gairas laivošanas dienas apraksts )