Tā kā vakars ir pienācis, pirtī esmu paspējis pabūt un lietas izskatās pozitīvāk, tad varu uzrakstīt nedaudz garāku stāstu par savu šīsdienas laivošans izbraucienu.



Sākums visam parasti ir vienkāršs - vajag laivot! Un vajag laivot jau tagad, jo vēlāk būs mazāk ūdens. Tad nu kolēģis atrada piedāvājumu, ka tiek organizēts izbrauciens pa Svētupi, nu ok, nav tālu un izklausās ņemami, tā ka derēs. Tā nu arī aizsūtījām pieteikumu. Njā, vienīgi ūdens līmenis liels, upe maza, koki daudz, tā ka piedāvā padomāt vai to patiešām vēlamies. Skaidrs, ka izbraukt jau vajag, citādi ūdens vēl nokritīsies. Ja jau būtu iepriekš braucis ar kanoe, tad skaidrs, ka zinātu kā tas ir un cik bīstami tas ir, a tagad tāda zīlēšana vien sanāk. Beigās vienojāmies, ka pa Svētupi nebrauksim, bet izbraukt tomēr gribās un varētu vismaz pa Salacu izbraukt. Nu ok - tātad braucam pa Salacu.

Sestdienas rītam laicīga celšanās, autobuss līdz Salacgrīvai, satiekam cilvēku, kas dos laivu, ieraugot kanoe laivu - skaidrs, ka tādu apgāzt nav nemaz tik viegli un stress manāmi pazūd, un nogādās līdz izbraukšanas sākumpunktam. Pie reizes vēl tiek nopirkti pāris snikeri, lai ir pa ceļam, ko uzēst. Un kola :D
Tad nu tiekam aizvizināti līdz Staicelei, kur ir mūsu laivošanas sākumpunkts - kā saka cilvēks, kurš mūs tur aizved - tad nedaudz virs 40km un būsiet Salacgrīvā - normālos apstākļos var braukt 12h, rekords ir kādās 5h, bet nu ar šitādu straumi kādās 4h arī var nobraukt. Labākais jau tas - ka tur tieši ir kaut kāds gājēju tiltiņš, kas tagad ir līdz ar ūdens virsu. Un tā vietā, lai sāktu braukt no tā tiltiņa, tiekam aizvizināti vēl nedaudz pa upi uz augšu, lai lejā braucot varētu pacīnīties ar tiltiņu :D

Precīzi laiku neuzņemu, bet ap 11:30 varētu būt, ka uzsākam savu izbraucienu. Sākumā nedaudz kamēr piešaujas pie airēšanas tehnikas un iespējām. Tad vēl uzreiz nācās apbraukt priekšā esošo tiltiņu, bet tas tika veiksmīgi izdarīts, jo vienā pusē ūdens bija pārplūdis tā, ka to varēja izdarīt nekāpjot ārā no laivas. Tad nu lēnām airējām. Sākumā pat tā uzmanīgi un pārlieku pa straumi nebraucām. Vienīgi necik viegli jau arēt arī nebija. Tomēr vajag airēt diezgan saskaņoti, lai laiva virzītos uz priekšu vienmērīgi, bet tas vietām izpalika. Bet nu lēnā garā apguvām praksi un virzijāmies uz priekšu. Ņemot vērā, ka lija un apģērbs bija tikai daļēji piemērots, jo bija īsā hidra virs kuras bija ūdensnecaurlaidīgā jaka un mazāk ūdensnecaurlaidīgas bikses, tad drīz vien sāka nedaudz salt ceļi un arī roku pirkstiem nebija diez ko jauki. Bet nu jā, lēnā garā gan tas pārgāja un palika siltāk. Jā, ņemot vērā, ka lija un GPS nebija, tad sapratne par noairēto attālumu un ātrumu kādu airējām bija ļoti minimāla. Sauli neredzi, upe visu laiku līkumo no vienas puses uz otru.
Otrajā piestāšanas reizē sekoja arī neliels fails no manas puses. Šajā gadījumā gan tas bija nepatīkams otram kolēģim, jo es paliku sauss. Pievelkot laivu uz nedaudz stāvu krastu, tā kaut kā sagāzās un sekas bija ne pārāk pozitīvas kolēģim. Tas noteikti bija netālu no Igaunijas robežas, jo man atnāca īsziņa, ka esmu laipni lūgts Igaunijā un kādi ir tarifi šajā zemē :)
Bet nu viss beidzās pozitīvi, jo tomēr hidra pārlieku augsta nepaliek un nedaudz pamainot apģērbu varējām braukt tālāk.
Interesanti katrā ziņā bija arī tas, ka skatoties no malas upes ātrums likās diezgan liels, bet braucot pa upi izskatījās, ka tā tomēr neplūst diez ko ātri.

Bet nu jā, vismaz sāka parādīties kaut kas interesants, jo upe beidzot palika nedaudz ātrāka un vietām bija arī nelieli vilnīši. Nu vietām bija arī tādi, ka varēja nedaudz piesmelt laivu. Jā, vismaz parādījās lielāka interese braukt, jo nebija tikai vienkārši jāairē. Vienā vietā gan gandrīz paņēmām kolektīvo fail, kad bija tāda viļnaina vieta, bijām diezgan tuvu vienam kokam, tāpēc nācās pieliekties, lai nedabūtu ar zaru pa seju. Kad jau gulēju laivā un laidu garām zaru, tad laiva sāka bīstami svērties uz vienu pusi un daudz netrūka, lai tur sāktu plūst iekšā arī ūdens, bet pēc straujas kustības uz otru malu, tā izlīdzinājās un varējām jau atkal braukt tālāk. Tagad jau mēs bijām gudrāki un galvenais bija censties turēties galvenajā straumē, lai mazāk jāairē un airēt, lai to izdarītu. Nekas sarežģīts un bīstams.

Ap 16:30 bijām jau Vecsalacā, piezvanījām, ka drīz būsim galā un lēnām turpinājām airēt. Katrā ziņā, tur bija otrs krutais posms, kur laikam apakšā ir nēģu tačiem koki, tāpēc arī bija izveidojušās tāds puslīdz saprātīgi viļņi. Tas bija tā nedaudz interesanti. Vajadzēja tā pietiekami uzmanīgi airēt/neairēt, lai nebūtu jāpeld uz jūru :D
Bet nu mēs jau meistarīgi vīri un pieveicām arī šo posmu. Tālāk jau bijām krastā, atdevām laivu, pārģērbāmies un varējām doties mājup.

Neoprēna cimdi bija labi un rokas bija tikai nedaudz nosalušas, bet nebija pārsalušas. Ar kājām gan bija nedaudz sliktāk, jo tāss gan bija nedaudz pārsalušas. Neoprēna zābaciņus atbilstošā izmērā nedabūju, ar gumīniekiem tā sūdīgi braukt, tāpēc iztiku ar neoprēna zeķēm un tādiem pārgājiena zābakiem, kas palika laikam pārlieku slapji. Bet nu bija tā nedaudz interesanti. Roka gan nedaudz arī piekusa un jūt, ka ir airēts vairāk ar kreiso roku, jo muskuļi tomēr tai nedaudz sāp. Labai gan viss ir ok.

Varu arī novērtēt grūtības pakāpi - 2. Tomēr 40 km, lai arī pa straumi ir pietiekami daudz. Kā arī vietām upe bija diezgan strauja un vajadzēta pareizi stūrēt laivu, lai tā pārlieku nešūpotos. Jā, vēl tas ir pavasaris un salsts rokas :)

Bet bija kūl!