Mājās tomēr ir kaut kas sentimentāls. Kad ieraugi visus dīkdieņus, ko jaunībā esi pazinis, kas tagad jau svin svētkus.
Nezinu, tas pohujisms un nepiespiestība, kas valda. Gatavība kaut ko izdomāt, kaut ko izdarīt.

Man liekas, ka sēdēšu visu vakaru/nakti, ierēkšu par dažādiem stāstiem un rītdien būšu atpūties.
Lai gan pludmalē baigais vējš un varētu būt pagrūti kurināt ugunskuru.
Man jau liekas, ka tas pohujisms un miers ir tieši tas, kas tagad vajadzīgs.

Priecīgus svētkus!