Pārgājiens pa Sarek National park II
Kādu laiku atpakaļ aprakstīju pirmo pārgājiena daļu pa Sarek.
Tad nu atkal esmu atradis nedaudz laiku, lai to paturpinātu.


Tad nu tā, salīdzinoši labi varēja izgulēties namiņā, vismaz bija, kur izlaist kājas. Lai arī sākumā likās, ka būs diezgan karsts, tad nakts turpinājumā palika jau stipri vēsāks, vēl papildus kāds ods lidoja un gribēja iekost, bet nu tie tikai tādi sīkumi. Tā nu izgājām no mājiņas un konstatējām, ka mūsu pusē ir tikai viena laiva. Njā, tas nozīmēja, ka var būt diezgan normāla iespējamība, ka nāksies braukt pāri trīs reizes. Vēl papildus bija kaut kādi citi cilvēki, kas tur nakšņoja teltīs, tāpēc nebija skaidrs vai šie cilvēki arī nevēlas tikt ar šo pašu laivu pāri ezeram. Tā nu nolēmām, ka nav ko daudz ķēpāties, brokastosim vēlāk, tagad tikai jāņem laiva jābrauc pāri un tad jāskatās, kas notiks tālāk. Tālāk gan notika visai pozitīvi, jo drīz pēc izbraukšanas pamanījām, ka viena laiva brauc mums pretī - vismaz nebūs jāairē atpakaļ :)
Skats braucot pāri jau foršs:




Vēlāk arī vietējais zvejnieks iebrauca izlūkāt savu tīklu. Izskatījās, ka bija noķēris arī kaut kādas zivis. Vispār jau interesanti būtu tādā vietā padzīvot.


Tā nu atkal turpinājām ceļu pa sauzemi. Ņemot vērā, ka tur bija vietējais ciems, tad arī iemūžināju māju, kas atrodas ūber vietā. Paver logu un paskaties uz kalniem.


Tālāk jau paēdām brokasti pie avotiņa un devāmies atkal augšup. Sanāca neizsekot zīmēm un paiet garām pareizajam ceļam, tāpēc kanlā sanāca kāpt pa ceļu, kurš ziemā ir domāts slēpotājiem. Njā, tas bija kritiski. Nenormāls kāpums, karsts(varbūt nebija pārāk karsts, bet viss kopā nodrošināja nemērīgu svīšanu), smaga soma. Bet nu kas tad ir kāds trīssimts metru kāpums ļoti stāvā leņķī. Nekas nepievarams. Tad jau atlika vien pārvietoties pa salīdzinoši līdzenu zemi vien ar nelieliem kāpumiem. Katrā ziņā skats jau skaists:








Cilvēki, kas nāca pretī gan bieži vien bija tādi klasiskie tūristi, jo mantu vairumu bija atstājuši kaut kur iepriekš un uz skata punktu pārvietojās ar pavisam nedaudz mantām. Visi jau nav naži, kas ir ieplānojuši doties tālāk pēc skatu punkta, nevis atpakaļ. Pa ceļam vēl vienā vietā uztaisījām pusdienas. Tad arī bija labi. Sēdējām, te skatos, ka kaut kas diezgan netālu, apmēram metri 50 skrien garām, sākumā domāju, ka kaut kāds suns, bet ieskatoties redzēju, ka tas tomēr ir ziemeļbriedis. Kamēr sāku bildēt tikmēr šis jau bija ticis diezgan patālu. Jā, vēl gan šajā apvidū redzējām vēl kādus trīs ziemeļbriežus.


Tad vēl sekoja kāds 100 metru kāpiens bez somām, lai varētu paskatīties uz Rapa ieleju no augšas. Tā jau smuki. Kādu stundu tur laikam arī pavadījām. Vēl tur tusēja divi fotogrāfi, kas taisīja visādas bildes.




Pie reizes arī izplānojām, ka varētu iet lejā un nākamo pusdienu atpūsties pie mazā kalna:


Vienīgi žēl, ka nepagaidījām vēl kādu pusstundu, kad parādījās atkal vakara saule.


Tālāk gan sekoja pārgavīgs gājiens, kura laikā ap pusceļu es pamatīgi sāku klusām pie sevis lamāties. Laikam jau galvenokārt vajadzēja lamāties uz sevi, ka tomēr piekritu šādam vakara gājienam. Kā jau iepriekš tika atzīmēts, tad izdomājām, ka varētu noiet līdz mazajam kalnam. Tā arī darijām, pēc 500m kāpuma augšup un vēl padsmit kilometru noiešanas, sākām kāpt pa stāvo nogāzi lejā. Apziņa jau toties bija pavisam vienkārša - vieta kļūdām īsti nav palikusi, lai gan tomēr ir krūmi, aiz kuriem varbūt krītot varētu aizķerties :) Tā nu kādu stundu, pusotru arī cīnījāmies ar nogāzi, kamēr veiksmīgi tikām lejā. Jāsaka godīgi, ka biju stipri atvieglots, ka pa bezceļu, vēlā vakarā, uz noguruma fona esmu veiksmīgi ticis lejā. Stress jau nekāds nebija, vienkārši to visu varēja iespējams izdarīt arī vienkāršāk. Tālāk jau vajadzēja vēl nomočīt pāris km pa purvaino apvidu, lai tiktu līdz kalna pakājei. Tas gan nebija pārāk sarežģīti, lai arī kājas vietām nedaudz tika saslapinātas. Jā, pa ceļam es redzēju vienā vietā ļoti lielas lāces, turklāt gatavas - daudz nedomāju un ātri nedaudz uzēdu. Svaigas ogas dod tomēr spēku. Vēl pa ceļam vajadzēja tikt pāri divām mazām upēm, ko varēja izdarīt nesaslapinot kājas. Nu jā, tā nu nonācām apsolītajā zemē. Vēl papildus vakarā (drīzāk jau naktī, jo tumšs jau tā īsti nekad nepalika) pamanījām arī divus aļņus, kas bija iznākuši lejā esošajā pļaviņā paēst. Tā kā mēs uzvedāmies pārāk trokšņaini, tad tie diezgan ātri arī pazuda atpakaļ. Paskatījos, ka vieta jau ir pasakaina un nolēmām arī nākamo pusi dienas šeit atpūsties. Tā nu izdomāju, ka moš no rīta vajadzētu celties agrāk un paskatīties saullēktu.
Šis gan nebija vienkāršs process, jo miegs jau nāk nemērā, bet tomēr kaut kā piespiedu sevi piecelties un izlīst ārā no telts novērtēt situāciju. Jāsaka, ka timings bija pat ļoti labs, jo trāpīju tieši nedaudz pirms saules parādīšanās. Izskatījās jau forši, kā saule tā lēnām, lēnām nāk, tad pēkšņi vienā momentā visa ieleja jau ir gaiša.








Papildus tam varēja vērot arī ūdenskritumu. Tā skaņa katrā ziņā bija vairāk nekā labi dzirdama. Forši bija tā pasēdēt un pavērot dabu.




Tā nu arī pēc nelielas atpūtas jau dienas otrajā pusē devāmies tālāk. Dīvainā kārtā pat nekāpām mazā kalna virsotnē. Atstājām nākamai reizei :D
Vēl bilde uz atvadām:


Un varam doties tālāk. Brīdī kad esam piegājuši pie vienas no purva pļavām, nolieku somu un foto, lai paskatītos, kā var tai tikt sausām kājām pāri, tā arī ieraugu vēl vienu alni ar diezgan normāliem ragiem. Tas ierauga arī mani un ātri vien pazūd. Tā nu aļņus redzēju, bet nobildēt kaut kā nesanāca.
Tālāk jau seko tikai iešana uz priekšu. Sākumā pa krūmiem, bet vēlāk arī tiekam virsū uz takas un ejam pa to. Liekas, gan ka tā taka ir iemīta tīri tā, jo vietām iet arī cauri purvainām pļavām pa taisno, kur var arī mierīgi tikt pie slapjām kājām. Takas galvenais bonus ir iespēja redzēt vietu, kur nolikt kāju, kā arī nevajag pārāk laust ceļu, kas nodrošina nedaudz ātrāku pārvietošanos. Citādi, nekā laba tur nav, jo nekādi baigi skati tur parasti nepaveras. Tā nu ari nonācām līdz pirmajai upei, kur beigās arī novilku zābakus un gāju pāri iešļūcenēs (ņēmu vieglākos apavus un izdomāju, ka iešļūcenes pietiekami labi varētu aizstāt zandales, jo tās ir vairāk tādas staigājamās čības). Tā jau nais, pa aukstu ūdeni iet pāri. Labi, ka pēc tam uzreiz taisījām arī nometni, iekurinājām ugunskuru, uzvarījām buljonu, lai ir nedaudz siltāk. Liekas, ka diena beidzās pietiekami vēlu, tāpat kā nākamā diena sākās ne pārāk agri :)
Pa ceļam vēl pāris bildes ar kalniem, līdz sasniedzām pusdienu vietu.




Pusdienu vieta, jau bija skaistā vietā. Nācās gan iet pāri upei, kur nedaudz pieslapināju kāju, galvenokārt tāpēc, ka pārāk negribējās riskēt ar balansa dotībām, jo labāk ir slapja kāja nekā slapjš līdz galvai. Tā nu sēdējām, uztaisījām pusdienas. Papildus vēl redzēju diezgan interesantu ceļotāju grupu. Tad nu skatos, ka nāk vesela grupa ar cilvēkiem, skatos, ka vienai no sievietēm ir tāda interesanta mugursoma, pēc uzmanīgāka skatiena saprotu, ka tur tiek nests bērns. Nu nez kādi 2 gadi tam varēja būt. Apkārt sietiņš, lai nekož odi.




Ņemot vērā, ka līdz kārtīgajām krācēm ir tikai kādis 150 metri, tad skaidrs, ka vajag līdz turienei arī aiziet. Vajag taču nobildēties pie kārtīgas kalnu upes :)
Lai arī bildē, tā upe neizskatās baigi iespaidīgi, tomēr skaņa un viss pārējais bija labs. Turklāt, pavērās arī skaists skats uz pārējo ieleju.





Tad nu vēl atliek pastāstīt par noslēdzošo pārgājiena daļu, kas sākās pēc pusdienu pārtraukuma. Diemžēl tā rakstīšana tik ātri nevedās, cik cerēju, tāpēc vēl kādu laiku vajadzēs pagaidīt.