Pārgājiens pa Sarek National park I
Pamēģināšu tā pavisam īsi, cik nu īsi vien varu, aprakstīt savu augusta sākumā piedzīvoto pārgājienu.

Tad nu tā, tas viss sākās ar to, ka sāku kaut kā skatīties vai nevarētu aizbraukt uz kādu kārtīgu upi un pabraukt ar raftu. Tā skatījos, kamēr vienā lapā bija piedāvājums 9 dienu pārgājienam pa kalniem. Izlasot aprakstu, skaidrs, ka pārgājiens labs, jo pa ceļam nebūs īsti nekādas mājas un viss ir jānes līdzi pašam. Njā, piedāvātā cena gan bija stipri par lielu. Bet nu, galvenais, ka ir atrasta vieta. Lēnām sākām skatīties, kā var piebraukt, kā pēc tam var iet tālāk. Kādās lietas vajadzētu ņemt līdzi. Pēc tam lēnām sākām taisīt aptuveno maršrutu. Kā nekā izdomājām iet pa apli, tāpēc vajadzēja aptuveni izplānot apli. Papildus vēl izstaigājām 3 ceļojumu piederumu veikalus, lai iegādātos piemērotu aprīkojumu par saprātīgu samaksu. Līdz brīdim, kad viens no trim dalībniekiem normāli nolažoja un dabūja sadzīvisko traumu viss bija ok. Tad nu palikām divatā. Divatā uzreiz sanāk daudz lielākas izmaksas par ceļu. Bet nu jā, beigās dabūjām arī trešo dalībnieku, tikai viņam laikam tā īsti nebija nojauta uz kurieni mēs ejam :D Kaut kāds ekipējums viņam bija, bet bija arī kritiski iztrūkstošas lietas, piemēram, trauki, no kuriem ēst. Njā, vot to es nesaprotu kā var nepaņemt līdzi. Bet nu varēja pagaidīt, kamēr kāds paēd un tad ēst. Vismaz.

Ņemot vērā, ka parks atrodas pietiekami tālu uz ziemeļiem, tad izdevīgāk sanāk braukt caur Tallinu, nevis Stoholmu. Tad nu noskaidrojām cikos ir prāmis, cikos jābūt. Iepirkām internetā biļetes un braucām. Njā, vēl iepriekš piezvanīju uz Tallink tel. nr. Latvijā, lai precizētu cikos jābūt. Njā, vēlams 1.5h pirms attiešanas, bet nu vismaz 1h pirms tam būtu jau tuvu kritiskajam punktam. Tad nu arī braucām tā, lai tiktu 1.5h pirms attiešanas. Lieki teikt, ka vēl neiebraucām Tallinā paēst, lai tikai paspētu. Bļāviens, 1.5h pirms attiešanas vispār kaut kas sāk tikai notikt un tad tikai sākas čekins. Vot tā bija neliela škrobe. Bet nu neko darīt. Helsinkos vēl sanāca nedaudz nomaldīties, braucām tikai pēc papīra kartes un apkārt esošajām ceļa zīmēm, bet nu veiksmīgi to pārvarējām un varēja sākties vairāk nekā 1000km pievārēšana līdz gala mērķim. Sākumā bija bāņi, kur var braukt uz 120, talāk jau bija tikai lielās maģistrāles, kur varēja pārvietoties uz 100. Katrā ziņā, Hesburgers Somijā ir vieta, kur var iet paēst, jo tas pat dīvainā kārtā garšo labi. Labi, cena arī ir atbilstoša, jo par lielo komplektu ir jāšķiras no 10E, bet garšas kvalitāte ir nesalīdzināma. Turklāt, kartupeļi arī tiek gatavoti daudz garšīgāki. Tad nu vakarā arī tika sasniegta jau Zviedrija, kur atradām puslīdz piemērotu vietu kempingam, uzslējām telti un pārlaidām nakti. Tā nu turpinājām braukt pa Zviedriju, kur pārsvarā pa lielo ceļu bija trīs joslas un braukšanas ātrums 110. Jā, vēl pa ceļam izdomājām iebraukt Lulea paēst, jo tā bija lielākā pilsēta, kas bija pa ceļam. Tur gan bija neliels abloms. Vispirms iebraucām McDonaldā, kur sākumā pastāvējām dažas minūtes pie kases, tad mūs pamanīja, tad mēs uzzinājām, ka ir tikai brokastu piedāvājums, jo vēl nav 10. Jā, papildus informācijai - bija svētdiena. Neko braucām tālāk uz pilsētas centru. Vispirms bija saliktas baigās zīmes Max burger, kur bija tikai būvplacis, tālāk jau tikām līdz centram. Tur vēl iepriekšējā dienā bija noticis kaut kāds pasākums, kas arī atstāja savu iespaidu uz centra izskatu. Bet nekas, kur varētu paēst nebija atvērts. Bija vēl viens Max burgeru veikals, kuram bija aizmirsuši pielikt darba laiku. Tad nu sagaidījām pulksten 10 un cerējām, ka vismaz to Max burgeru atvērs, bet nē, tas vēl bija ciet. Pa ceļam atpakaļ uz McDonaldu pamanījām vēl vienu Max, pie kura pat sēdēja cilvēki, bet tas bija tikai apmāns, jo tur bija uzlikts darba laiks no 11. Tā nu nācās vien ēst McDonaldā. Vēl kādi 300km, no kuriem pēdējie 60km bija pa tādu unikālu oficiāli 1.5 joslu ceļu, bet nu divas mašīnas varēja kaut kā izmainīties arī neapstājoties. Pa šo visu ceļa gabalu redzējām arī pirmos trīs ziemeļbriežus. Divi pirmie vazājās pa ceļu un ēda zāli, krūmus gar ceļa malu, bet trešajam vienkārši pabraucām garām, jo tas bija jau tālāk ceļa malā. Tā nu arī tika sasniegts izejas punkts Kvikkjokk ciemats. Lēnām pārģērbāmies, uzpildījām blakus esošajā upē ūdeni, uztaisījām kopbildi un bijām gatavi iziet.

Sākums bija visgrūtākais, jo, pirmkārt, bija visai problemātiski dabūt augšā savu 23kg smago somu, bet pēc tam vēl tā soma bija jānes. Papildus tam visam uztaisījām nelielu lažu un tā vietā, lai aizietu pa pareizo taku, aizgājām pa lielāko taku, kas aiziet uz kaut kādu mazo ciemu. Pēc pāris kilometriem to sapratām, jo bija tilts, kas nesakrita ar kartē atzīmēto. Noskaidrojām vietu, kur atrodamies un izlēmām, ka atpakaļ jau īsti vīri neiet, tāpēc jātaisa šortkats pa taisno. Mežš ir un paliek mežš un kaut kā jau to varēs pievārēt. Tad nu sākām taisīt šortkatu, kas vietām bija diezgan jauks:



Papildus tam visam nāca klāt arī kāpums pārsimts metru. Daudz jau nav, bet organisms pie slodzēm vēl nav pieradis un soma arī smaga. Bet nu kaut kā jau tam mežam cauri tikām. Pa vidu uzdūrāmies baigi smukajam purvam:



Jā, kaut kur mežā arī atradu aļņa ragu, bet nu soma smaga un rags liels, tā ka nācās atstāt zemē. Kaut kā tomēr tikām cauri šortkatam un atpakaļ uz pareizo trasi. Smagi jau tas bija, bet tajā pašā laikā arī interesanti. Ņemot vērā, ka bija jau vēls, jo tikai ap 4 pēcpusdienā sākām iet, tad meklējām puslīdz piemērotu vietu naktsmītnei, lai var doties gulēt. Beigās izvēlējāmies vietu, kur apkārt bija daudz malkas - sakritušu koku. Pārlaidām nakti un varējām turpināt ceļu. Pāris kilometrus tālāk bija samērā jauka vieta pie ezera līdz kurai netikām. Bet nu ceļš bija zem kājām un varējām mierīgi tikai iet uz priekšu. Vajadzēja domāt tikai par to, kur liec nākamo soli. Jā, nekā īpaši smuka pa ceļam tā īsti jau arī nebija, jo tā vairāk bija izmīta taka cauri mežam. Vēlāk vēl arī paedām pusdienas, kas bija jau vairāk nekā vienkāršas. Kartupeļu biezputra ar meža gaļas konserviem. Nu jā, vakariņās, brokastīs un pusdienās jau biju pamanījies zaudēt kādu kg no somas svara un soma kļuva jau paceļama. Vēlāk gan sanāca arī normāls kāpiens, kur vajadzēja uzkāpt kādus 400m. Pasmagi, bet augšā vismaz pavērās jauks skats:






Tur arī nolikām somas un uzkāpām vēl kādus 50 metrus augstāk līdz takai blakus esošai virsotnei un atkal devāmies tālāk. Kur arī ieraudzījām pirmo sniegu, kas bija sasniedzamā attālumā. Bet nu nesasniedzamā, ja jau ir pievārēts pietiekami liels gabals.



Pa ceļam sasniedzām arī mājiņu, kas ir paredzēta, lai ceļotāji varētu atpūsties. Pa vasaru tur gan iekšā bija diezgan karsti, taču bija doma, ka moš varētu pat uztaisīt pirti. Krāsniņa iekšā jau bija. Jā, vēl varētu arī normāli pagulēt, jo teltī tomēr es nevarēju izstiepties normāli. Vai tiešām ražotāji uzskata, ka divmetrīgi cilvēki nav standarta lietotāji? :)
Bet nu pēdējais pierunātais kolēģis baigi aģitēja, ka vēl jau nav tumsa un mierīgi vēl varam iet. Iet jau noteikti vēl varēja. Beigās arī piekritām viņa prasībām un turpinājām ceļu. Pie reizes arī izplānojām, ko varētu darīt nākošajā dienā, ka vajadzētu kāpt šajā kalnā:



Tieši varētu uztaisīt kādu 300 metru kāpumu caur bērziņiem, pa dienu patusēt pa kalnu un vakarā kāpt lejā un palikt nākamajā mājiņā, kura ir par brīvu. Jā, uz takas ir arī mājiņas, kur var palikt par samaksu, bet tur laikam ir arī atbilstošas ērtības. Jā, papildus grūtības radīja fakts, ka pa ceļam nav neviena pati upe un visu dienu vajadzēs nodzīvot ar minimālu ūdens daudzumu. Tā nu sākumā pagājām pāris kilometrus vēl pa taku un līdām iekšā mežā, lai dotos uz kalnu. Kārtējo reizi bija smagi. Būtu vēl ūdens, ko patērēt lielos daudzumos, tad būtu vieglāk. Citādi nācās līst kalnā un pat kārtīgi padzerties nevarēja. Bet nu sasniedzām beigās arī vietu, kur nav krūmi. Skaidrs, ka smagās somas ātri vien tika noliktas zemē, lai tālāku izpēti varētu turpināt bez tām. Es jau kā ieraugu šitādu plašumu, tā nogurums pazūd un varu mierīgi ņemt foto un skraidīt riņķī.
Te arī sanāca neliels misēklis, kā rezultātā grupa sadalījās divās daļās, vienā biju es, bet otrā pārējie divi kolēģi. Man bija savs bildes, bet viņiem savi iespaidi. Tā nu redzēju akmens krāvumus. Paspēju paložņāt pa stāvo nogāzi, kur vienā brīdī palika ne pārāk omulīgi, jo ieraudzīju mētājamies kaulus un vēlāk arī galvaskausu, bet nu tas neliedza turpināt ceļu. Vislabāk bija tad, kad izdzirdēju, ka tuvumā ir ūdens. Tai brīdī spēju ļoti ātri pievārēt metrus piecdesmit, septdiņdesmit augšup, lai tiktu pie avota ūdens. Lieki teikt, ka biju pamatīgi izslāpis. Ātri vien izdzēru kādu litru ūdens. Lejā gan nācās kāpt uzmanīgāk un tas prasīja arī laiku, turklāt pamanīju, ka kolēģi jau ir atpakaļ pie somām. Attēli, tapšanas kārtībā.












Tā nu tiku pie kolēģiem, uzzināju, ka viņiem bija izdevies uzkāpt virsotnē, kā arī pa ceļam atrast arī ūdeni. Bija iespēja arī kāpt vai tomēr iet lejā uz mājiņu. Tā nu vēl sataisījām pusdienas, tikmēr varēju pārdomāt savu dillemu. Kāpt būtu smagi, bet toties skats labs, citādi atkal vairāk varētu atpūsties. It kā jau to visu rīt varēšu redzēt arī no otras puses, tā ka nebūtu tik traki arī neuzkāpt, bet nu uzvarēja doma, ka nevajag uz rītdienu atlitk to, ko var izdarīt šodien. Tā ka paēdu un teicu, ka to tomēr darīšu. Abi pārējie kolēģi arī pievienojās un iekarojām kalnu vēlreiz. Uzkāpšanas ceļš jau izskatījās smags, bet nebija nemaz tik smags, toties augšā skats bija labs, jo paspējām vēl uz vakara sauli, protams, varēja iet vēl tālāk, lai tiktu uz stāvāku nogāzi, kur varētu taisīt vēl labākas bildes, tomēr tik daudz neizdarīju, laiks tomēr gāja uz priekšu un nogurums arī.






Tā nu varējām atkal kāpt caur krūmiem lejā, iet uz mājiņu un cerēt, ka tā nebūs aizņemta. Tā nu bridām caur brikšņiem, vietām arī jau bija pa kādam purvam līdz brīdim, kad sasniedzām atkal romiešu lielceļu, pa kuru jau varēja ātri nokļūt galamērķī. Mājiņa bija brīva, cilvēki savas teltis bija uzcēluši blakus. Papildus info - tā ir vieta pie ezera, kuram jābrauc pāri ar laivu, tad nu var nakšņot un no rīta airēt pāri vai arī airēt pāri un otrā pusē nakšņot. Kā nu kuram patīk. Jā, laivas ir trīs - katrā pusē jābūt vismaz vienai. Ja tavā pusē ir tikai viena, tad vari braukt pāri un cerēt, ka kāds airēs pretī, citādi nāksies pašam vest laivu uz otru krastu un tad airēt vēlreiz. Vakarā, kad ieradāmies, tad bija divas laivas. Tā ka bez stresa varējām irties pāri, bet tad nebūtu mājiņa, kurā var taisni pagulēt. Vēl jau cerība, ka no rīta arī būs divas laivas. Izlēmām, ka tomēr jāizvēlas mājiņa un rīt varēs turpināt ceļu.
Ja pirmās divas dienas bija kritiskas un otrajā vakarā gandrīz jau bija krampji, tad tagad forma lēnām uzlabojās un gulēšana jau bija visai laba.

Par tālāko ceļojumu, tad pēc pāris dienām, tā jau sanāca ilgi rakstīt.