Martins ([info]mat) rakstīja,
@ 2009-09-24 19:51:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Entry tags:pardomas

Šodien pie pusdienām panesās ar kolēģi saruna par bērēm un to nozīmi. Nu daļēji arī tam visam piesaistot aizgājēju.

Galvenā atziņa jau bija, ka neviens tur tā īsti jau nesēro par aizgājēju, bet vairāk sēro paši par sevi. Aizgājējs jau ir nomiris un viņam vairāk nekā šajā pasaulē nepietrūks. Viņam vairāk nekas nav palicis, jo viņš šeit vairāk nav, palikušas lietas ir tikai tiem, kas ir palikuši šeit. Cilvēki, kas sēro, ka viņiem vairāk nebūs drauga, tuva cilvēka. Viņiem tas pietrūks. Tālāk jau bija sarežģītāks jautājums - ko tad īsti tur dara tie, kas ir atnākuši izteikt līdzjūtību? Ja viņiem nav bijusi saikne ar aizgājēju, tad skaidrs, ka par šo savu iztrūkumu viņi nesēro. Tad viņi atnāk izteikt līdzjūtību palicējiem, visdrīzāk tas tiek darīts tāpēc, lai uzmundrināto šos sērotājus, lai tie ar tiem nebūtu jāsatiekas, kā ar depresīviem cilvēkiem, jo tas visdrīzāk izraisīs arī depresīvas noskaņas viņos. Tad pēc būtības viņi cenšas vienkārši uzlabot vidi, kurā būtu jāuzturas.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]az
2009-09-24 21:52 (saite)
Raudāšana ir agregātstāvoklis, ļoti fizikāla parādība. Ja nekad nelītu, zeme būtu neauglīga. Kad kaut ko iesēj, vienmēr vajag aplaistīt. Un kad tu ieliec vectētiņu zemē un paraudi viņam virsū, varbūt izaugs ozols.
Nekad neesi domājis par to, ko domā pārējie bērni, kad viens no viņiem tiek ieņemts? Ja pieņem, ka ir kaut kāda nemateriāla substance pirms x un y hromosomām. Viņi saka - o, juris ir prom, viņa vairs nav, tikai mazā bumbiņa palikusi, gaismas iekšā vairs nav. Juris ir miris.
Ā, un tad juris piedzimst, tikai citā dimensijā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mat
2009-09-24 21:58 (saite)
Lai arī raudāšana ir agregātstāvoklis, tomēr to kontrolē mūsu smadzenes, tās dod pavēli - raudāt vai neraudāt. Tu taču neraudi staigājot pa kartupeļu lauku pēc tam, kad tie iestādīti, lai tie labāk augtu?
Nē, tur visu laiku ir materialā substance. Nematriāla substance starpposmā nav. Juris fiziski nepiedzimst citā dimensijā, ja vien nav dvēseļu dimensijas, kur sēž visas šīs dvēseles un skatās, kā viena pēc otras pazūd, lai materializētos cilvēkos.

Mākslīgais intelekts jau vairāk nav zinātniskā fantastika, bet laika jautājums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]az
2009-09-25 05:58 (saite)
true. pēc analoģijas - no manām asarām nevar izaug materiāla substance, tātad no vectētiņa ozols neizaugs, no vectētiņa piedzims juris. jo pēc enerģijas nezūdamības likuma no vectētiņa ir kaut kam jāpiedzimst.
tā kā notiek ar graudiem, kad viņus iemet zemē.

un es pilnīgi redzu to "dvēseļu dimensiju", un kā viņi visi sēž un raud par mirušo juri.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]mat
2009-09-25 08:32 (saite)
Labi, nemēģināšu sagraut Tavu enerģijas nezūdamības likumu, jo to var izdarīt samērā vienkārši, bet ne skaisti.

Ja pārāk daudz skatīsies uz kaut kādu abstraktu dimensiju, tad vari sabojāt reālo dimensiju.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?