Vakar sanāca nedaudz padiskutēt ar cilvēkiem par to vai Ainārs ir labs vai tomēr ne tik labs Rīgas mēra kandidāts.

Katrā ziņā cilvēkiem pie mums izpratne par lietām ir tāda, kāda tā ir. Parasti, diemžēl, diezgan šaura.
Viens no vienkāršākajiem piemēriem - uzbūvējam pasaulē dārgāko tiltu un vainojam par to politiķus. Protams, viņi taču to pieļāva. Bet to, ka katrs būvnieks, kas pabeidzis piecas klases, bez tūkstoša mēnesī pa to tiltu vispār netaisās kustēties. Un arī ar visu tūkstoti diez vai viņš ir tas ražīgākais strādnieks. Jā, kā vakar minēja viens cilvēks piemēru, tad vēl protams ar to tūksto jau īsti nepietiek, jo vajag vēl kaut ko no tā būvobjekta aizstiept mājās vai vienkārši kādam notirgot. Kā redzam, tad izpildītāji ir augstākajā līmenī. Tālāk protams nāk uzņēmēji, kas redz, ka kaut kādi 5 klašu būvnieki saņem štuku, a viņš ta ir mācījies, to visu organizē, tāpēc vajag saņemt ar kārtu vairāk. Turklāt, ja nodarbojoties nav kādu 50% peļņa, tad jau arī nemaz nav vērts neko darīt. Tā nu tas cipars jau sasniedz pietiekami lielu apjomu. Kā jau pasaulē pieņemts, tad parasti, lai iegūtu šādus projektus, notiek lobēšana. Bet ņemam vērā faktu, ka civilizētajās valstīs cilvēki nav tik alkatīgi, līdz ar to lobēšanas procents visdrīzāk ir relatīvi mazs. Bet pie mums taču visi grib nopelnīt daudz, tāpēc arī lobēšanai nepietiek ar dažiem procentiem.

Jā, beigās būvnieks, kas ir piedalījies tilta celšanā, lasa avīzi un šausminās, kāda afēra ir notikusi, kā tā var apzagt valsti. Viņš vēl saprot, ka ir reizēm kaut ko paņēmis uz mājām, bet tas jau ir tikai normāli, ja jau šitā apzog valsti.