es labprāt uzrakstīšu par savas dzīves filosofiju
visas cilvēku nelaimes un laimes ir tikai no tā, ka viņi kaut kā pretdabiski attiecas pret savu dzīvi un pret lietām, kas ir apkārt. lūk, kad viņi pret to attiecas dabiski, kad viņi sāk darīt to, ko viņiem saka organisms vai sirds, bet nevis viņu sapistais prāts, tad viņi kļūst pa īstam nelaimīgi vai laimīgi. un es nezinu, kas gan nosaka to visu.
kaut kā tā.
bet es cenšos vienmēr rīkoties tā, kā man saka organisms un sirds, nevis prāts. saprotat, tas ir tāpat kā pārstāt divas stundas dirsties, un tad aiziet, iedot dzīvei buču uz vaiga. un vai viņa iemauks pļauku vai arī iedos buču uz vaiga pretī - tu nezini. tas ir pamatā vispār visam, tas, ka tu neko nezini.