few words in defense of mass effect

industrijas pēdējos gados desmit esmu novērojis, ka cilvēku attieksme pret viņu Mīļākajām elektroniskajām spēlēm ir visai interesanta. uzdūros internetos viena mass effect Fanāta (ar lielo burtu, es tur tuvu klāt nestāvu) blodziņam. nu,jūs saprotat, viņš jau ir iegādājies arī visu franšīzi, tur par plastmasas kupolā iepakoto ardnotu reksu ir ieraksts uz 100500 zīmēm, taču kas attiecas uz pašu triloģiju - atvainojiet, piedodiet, bet tur katrs ieraksts sākas ar "pizģec, tāda laža, no kurienes cilvēkiem aug rokas, lai kaut ko tādu uztaisītu". neviena pozitīva vārda - tāda ir attieksme pret mīļākajām elektriskajām spēlēm 21.gadsimtā.



jāpiebilst, ka es par labāko pēdējās dekādes geimu uzskatu l.a. noire - un arī esmu gatavs saplosīt šo pasākumu gabalos. un tas nebūtu gluži tas pats, kas pēc lieliskās pēcpusdienas siguldā sākt atcerēties, ka, lūk, šie trīs bērzi auga vispār jau šķībi, tur mētājās tukši polietilēna maisiņi, a uz gaisa tramvaja ādas dīvāna kāds ar flomāsteru bija uzrakstījis huj. tas viss ir daudz dziļāk un nopietnāk.

ko mēs varam pateikt? ka atšķirībā no šeparda, izstrādātāji no electronic arts ne pie kāda konsensusa nenonāca. sākās ar mudīšanos reitingos un kopējā valsts nostājā. ja ir iespējams rādīt narkotikas un nodarboties ar viendzimuma seksu (es tā dzirdēju, ka mass effectu kaut kur āzijā aizliedza par pornuhu, starp citu!), vai mēs varam arī dzert koktēļus un pīpēt cigaretes?! lūk, iluzorais vīrietis atļāvās! a eposa noslēguma daļā jau bija formāls trīsdiennieks, pēc alkopātī kapteiņa andersona apartamentos, pirmais, kas mūs atpakaļ kuģī sagaida, ir daktere ar brendija pudeli. bet tā viss tas pats - trīsreiz tika pārtaisīts skillu koks, trīsreiz tika pārzīmēta minikartes navigācija, trīsreiz tika pārtaisīti gan debesskrāpju, gan sociālie lifti. labi, tie ir lifti, raudāt gribas pie visa tā, kas brauc pa zemi vai lido pa gaisu (project:firewalker tomēr vēlreiz apstiprināja, ka nav lielākas laimes par kāpšanu everestā piektā žiguļa mugurā). pirmajā sērijā automāts bliež kā a-klases bojevikā, otrajā - kā pirmā pasaules kara ložmetējs, un tikai trešajā, o, jā,viņš sāk skanēt elitāri, klusu un nāvējoši.



kā jau teicu, tie visi ir sīkumi. mass effect pārsteidzošā kārtā radīja, šķiet, visimbecilāko galveno varoni visā rpg vēsturē, ja vien mēs neskaitām tos korejiešu heknslešus, kur protagonists apēd mežā trīs akmeņus, no kuriem viņam uzlabojas dzirde (samuraji, čo). gribas spēlēt jau nevis vienkārši ar "renegade", bet gan ar kaut kādu ļoti šaušalīgu mērgli, lai tikai viņš pārstātu platonova personāžu garā komunicēt ar apkārtējo pasauli izmantojot apšaubāma rakstura lozungus. šepards ir stulbāks par savu komandu, par bortinženieri, pilotu, ārstu, navigatoru un psihiatoru, par mehāniskajiem radījumiem un determinētajiem kroganiem. vienīgais labais, ko viņš var izdarīt - iet un nogalināt sevi, ko es arī veiksmīgi paveicu, un cilvēki kļuva par mašīnām, bet mašīnas par cilvēkiem. un tas bija labi darīts.

ap noslēdzošās daļas otro pusi kļuva skaidrs, ka mass effect - tas tomēr nav stāsts par šepardu. pēc sarunas okeāna dzīlēs ar ļoti senu radījumu (jums, kas nav iepazinušies ar dlc, mass effect ir pavisam cita spēle, jā), kļuva skaidrs, ka jebkuri cilvēki un viņu radītāji šeit spēlē, maigi izsakoties, otršķirīgas lomas. drusku pārgurušie personāži sabrūk uz sabrūkošās londonas fona, kad viss sāk slīgt bezjēdzībā, kā bezgalīgā karmiskā karā, kuru aizvada nameless one no vienas dzīves līdz nākamajai, un tikai pēdējās desmit minūtēs mass effect pēkšņi pirmoreiz paceļ galvu un nopietni paskatās spēlētājam acīs, lai prevalētu ar augstās fantastikas idejām, spīlberga "artificial intelligence" un we'll sacrifice everything. kosmoss izrādījās daudz lielāks, nekā mēs iedomājāmies.

tāpat kā ar l.a. noire - ideja lielāka par pašu spēli.