nē, nu jaunā paaudze tomēr ir zināmā mērā dolbanutaja
lūk, te pie manis vēršas jauns kaimiņš, gadi apm 23

davai, sametīsimies visi kopā un ieliksim podjezdam durvis ar kodu
prasu, lūk, kāpēc viņam ir vajadzīgas durvis ar kodu? Kādam Mērķim? bomži te tāpat nestaigā dirst un gulēt, viņiem ir mežs visapkārt, a zagļiem ir pajāt uz visiem kodiem pasaulē.
tomēr lielāka drošības sajūta, viņs saka.
kas, tu pa naktīm guli gultā trīcēdams, es jautāju. vai arī tu varbūt gribi riteni slēgt paģikā aiz kodētām durvīm. es riteni neslēgšu podjezdā arī tad, ja tur tiks ierīkots ložmetējdots. es nesīšu ričāgu dzīvoglī.
da nu, hujo mojo, visiem ir, mums nav.
aha, es saku, jā, visiem ir. te arī pa televizoru viens zinātnieks stāstīja, ka cilvēce pamazām degradējas.

vot, tāda mums ir izaudzināta sabiedrība. bērnus nelaiž vienus uz ielas spēlēties, durvīm priekšā sahujārī kodus, sēž pa nakti trīcēdami ar uzticības tālruņa numuru sažņaugtu rokā. nahuj.