Australia (2008, Bazs Lurmens)

Gandrīz trīs stundu ilga histērisku klišeju un šablonu parāde, kurā oficiāli dalību ņēmuši četri scenāristi, lai arī šķiet, ka to ir bijis uzskatāmi vairāk - ir pat ievērojami jūtamas apkopējas Dženiferas ik pa laikam ar sarkano marķieri scenārijā iestarpinātās rindiņas ("un te viņi bučojas!"). Pat vienīgais kaut cik neordinārais varonis, aborigēnu šamanis, kas nepārtraukti cirkulē ap rančo, ieņem visnegaidītākās pozas un finālā aiziet pretī horizontam demonstrējot skatītājam ekrānā divas plikas pakaļas puslodes, šķiet, pēdējo gadu laikā ir redzēts ekrānā kaut kur reizes piecdesmit. Savukārt, vienīgais neordinārais moments "Austrālijā", kad vietējais puika ar kašpirovska skatiena un melodijas palīdzību apstādina pusotru tūkstoti bezdibenī skrienošu vēršu baru, ir ohoho, taču patiesībā vēl reālāka klīnika par visu pārējo. Ak, nē, atcerējos - rekordu te mums uzstāda japāņu aviācija, kas uzbrūkot Austrālijai par pirmo mērķi izvēlas mikroskopisku salu okeāna vidū, uz kuras mitinas viens misionārs un trīsdesmit pirmsskolas vecuma bērni. Episks triecienuzbrukums, salu nomētā ar bumbām, pēc tam visu noslauka ar ložmetējiem un beigās vēl izsēdina desantu, skatītāji raud, bļe, zvēri un necilvēki!

Filma savā superciniskajā vulgaritātē un domāšanas identiskumā ar jau manis minēto bezdibenī skrienošo vēršu baru iegūst pat zināmu šarmu, respektīvi, to ir iespējams skatīties. No scenāristu diskotēkas te vēl ir jāpiezīmē kaut kāda fantastiska repetivitāte. Par nepārtraukto bučošanos es jau minēju (mēs jau sapratām, sapratām nu, nodrāžieties taču un rādiet, kas tālāk!) , taču viss pārējais ir kaut kāds arī tāds pats - galvenais sliktais tikai bubina zem deguna "pārdod zemi, pārdod zemi, pārdod zemi", puika reizes piecpadsmit saka "mis Boss, es tevi saukšu ar dziesmu" - ja nu gadījumā kāds kaut ko palaida garām?! - brīžos, kad Lurmenam un Ko vairs nav ko teikt, viņi ierubī dziesmu "Somewhere Over The Rainbow", klausieties, tas taču vairs nav pat vulgāri, ne, un uz apkopēju Dženiferu arī nenorakstīsi?! Starp citu, "Austrālija" kā filma ir ļoti tuva latviešu mentalitātei , te visas problēmas mēdz atrisināt ar Dziesmas palīdzību, tāpēc mūsējie arī tā pinkšķ kinoteātros, jo, redz, ka var, nu var taču patiesībā!

Nu, un, protams, daži vārdi par galvenajiem varoņiem un to raksturiem. Kidmena vispār netransformējas - kā bija cimperlīga no JūKei atbraukusi madāmīte, tā arī ir. Viņu mežonīgajā Austrālijas pastorālajā dzīvē nekas arī nešokē, nu būtu Hjū kādu čūsku par prieku visiem apēdis, a nē, visiem pofig. Pats Džekmens transformējas divreiz, un tas ir vispār brīnišķīgi. Pirmkārt, šis lopu pārdzinējs pēkšņi ierodas kā poručiks Rževskis pie Natašas Rostovas ballē glaunā uzvalkā, bez bārdas (naturāli, Pelnrušķītes stāsts!) un sāk dejot fokstrotu, skats, pēc kura nekavējoties gribas iedzert kaut ko stiprāku. Vietējais gaļas karalis to redzot, starp citu, tā arī dara, triecot rīklē vienu alu "Sātans" pēc otra un histēriski smejoties. Tiesa, nākamajā dienā zābaki un bārda tiek uzvilkti atpakaļ.

Taču otra transformācija, kas jums rādīsies sapņos, ir šāda. Tātad Nikola ar Hjū laimīgi un priecīgi dzīvo savā rančo, mazais puika skraida apkārt, visapkārt zied puķes, čivina tas, kam jāčivina, strādā vietējā artēziskā aka, peredaizs. Kādu rītu Džekmens pēkšņi uzraušas zirga mugurā un saka mīļotajai sievietei: "Labrīt, es te izmetīšu līkumiņu. Tā, uz pusgadu". Nikolai mazliet acis izspiežas no šādas pasaules un dabas dažādības, a Hjū paņem nēģeri un tiešām aizjāj kaut kur uz Austrālijas vidieni. Pēc nedēļas nēģeris saka Hjū: "Man, vot šķiet, tu bēdz no sevis.". Hjū padomā, nosaka "a huļe", un abi dipina atpakaļ uz rančo.

in 2009 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / australporno / apm.ņurd. / afigkino