rasbainieks
Kādu dienu Rasbainieks Dziļmeža zvēriem mācīja, kā pareizi ir jāstāda puķes. Tas bija īpašs Seminārs, un Rasbainieks bija pat atnesusi atsevišķas kastītes ar paraugiem, kā arī citiem atribūtiem. Zvēru acis fascinēti bija piekaltas mazajam grābeklītim, kura nozīmi bija sarežģīti izprast, viss tik daudz un uzreiz.
- Tātad strelēciju mēs audzinam šādi, stāstīja Rasbainieks, domīgi pastaigājoties auditorijas priekšā.
- Es šito...nesaprotu..., burkšķēja Vilks, viņas taču tāpat aug un tikai...šito...ēteru bojā.
- Aiztaisi muti!, pēkšņi ieaurojās Rasbainieks, iekraujot ar puķuzirnīšu paraugu pelēcim pa galvu. - Ej izgulies! Tātad, ja salīdzinam strelēciju ar puķuzirnīšiem vai margrietiņām, tad saules ir nepieciešams nedaudz mazāk...
Pelēcis drusku apdullis klaiņoja apkārt simpozijam.
- Tiešām mazāk, negaidīti noteica Stirniņa, sagremojot puķuzirnīšu eksponāta atlikumu, - es pat teiktu, ka...
Šajā brīdī nākamā kastīte ar paraugu devās svētceļojumā uz Stirniņas pārgudro galvu.
- Puķes - tas ir, lai būtu smuki!, stingri noteica Rasbainieks, skatoties visiem acīs.
Zvēri paskatījās uz apdullušajiem Vilku un Stirniņu, un atzina, ka tas viss izskatās patiešām itin glīti.