Man bija kādi 16 gadi un es vēl dzīvoju vecajā Imantas dzīvoklī. Biju mājās viens, zvilnēju neizvilktā dīvānā patvēries zem pleda ar grāmatu rokās. Grāmata bija ļoti interesanta, tādēļ es pat nepamanīju, kā istabā ienāca divas meitenes un sāka tur kaut ko knosīties, ieslēdza televizoru, sakārtoja segu uz klubkrēsla, mazliet pavēra aizkarus, atvēra logu.(pirmā doma, kad es šorīt pamodos bija - sapnis taču nebija erotisks, vai tiešām kādus divus sapņus iepriekš esmu pamanījies savā necilajā vecumā sakrāt naudu un izsaukt uz mājām prostitūtas?!). Bet tā lasāmviela bija sasodīti interesanta. Es pacēlu galvu, pajautāju, kā iet, un viena meitene teica "oi", tad iedeva man vēstuli.
Vēstule ir tādā formātā, kādā tagad nāk visādi paziņojumi no valsts servisa iestādēm, tikai divreiz lielāka ar locījuma vietu vidū, kur tā punktētā līnija un šķēru ikona. Bez tam vēstule ir tāda ar kaut ko piebriedusi, un vēl tur ir rakstīts, ka to sūta tā pūcei līdzīgā izdevuma "Nakts" redaktore, vairs neatceros, kā viņu sauc, bet adresāts ir dienasgramata, bez tam virsū kāds bērna rokrakstā ar rozā flaumāsteru ir pieskricelējis "steidzigi!". Es nesteidzīgi paņemu rokās vēstuli, un tā, protams, uzreiz atplīst locījuma vietā, viss saturs izbirst dīvānā. Saglabājot diskrēto šarmu, pašu vēstuli nelasu, nav jau man (lai arī dienasgramata par to mani noteikti tagad nosodīs), vairāk impresēja divas sviestmaizes, konstruētas ar krabju nūjiņām un magoņu sēklām, kā arī šļauka no divriteņa pumpja.
Būtu laiks izbrīnīties, taču man ir tāds slinkums un grāmata ir tik interesanta, bez tam abas meitenes stāv, skatās un tramīgi dīdās kā divi nemierīgi ziemeļbrieži. Es tikai nosaku "nu, ja gribiet, sāciet te kaut kur dzīvot, otrā istabā var" un turpinu lasīt. Meitenes tikai "jā, mēs tā arī domājām, Anna aizies pēc ventilatora" un sāk apskatīt tapetes, pat paosta, kad man pazvana pēkšņi bērnības draukks Spārnotais. Es noceļu klausuli, pielieku pie auss, Spārnotais priecīgi auro "eu, kā ir?", bet man tur devītā nodaļa iet pie beigām, godzilla jau totāli grauj lunaparku, es tikai pagūstu klausulē iedvest "tūlīt pateikšu" un turpinu lasīt.
Tā paiet kādas piecas minūtes klusumā, kaut kur ārdās godzilla, ausī kā Dārts Veiders dvašo dārgais bērnības draukks. Es beidzot attopos, pēkšņi iebļaujos "man viss pa pirmo!", seko kontrrēciens "man arī!", un mēs abi noliekam klausules. Dzīve ir izdevusies. Labs sapnis.
I Sold My Soul To Soros
Poll #9741 Žurnāla subi Sakarā ar biznesa ideju par apakšvirsrakstu pārdošanu cibas jaunienācējiem, tiek veikts koorporatīvais pētījums "kādu jūs vēlētos redzēt jaunienācēja žurnāla subhedlainu?" (M- džeki, F - džuses) View Answers
Majora Pendergrasta Piezīmes (M) Durakam I Kule Par Zvanu (M) Rieva Pārdomām (M) Krūšu Spalvu Parāde (M) Par Brīvu Un Mežonīgu Latviju! (M) Pussardeļu Lielmeistars (M) Seksī - Feksī Jāņtārpiņa Atraugas(F) Vārgā Kundze (F) Kamēr nav Nolūzis Papēdis (F) Tu Darīsi Cisu! (F) Vahtjorša Es (F) Noplakušās Šķelmes Memuārs (F) Elitārisms
esmu saņēmies beidzot uz varoņdarbu - sarakstīt tagus, ko, protams, bez
veco ierakstu pārlasīšanas cilvēkam izdarīt nav iespējams, lai arī kā
viņš apņemtos rīkoties pilnīgi pretēji. uzdūros vienai no līdz šim
interesantākajām cibas diskusijām,
kuru pats biju ielinkojis savā žurnālā, bet laikam drusku citā aspektā.
tagad man ļoti ieinteresēja tieši tā tēma par ārta elitārismu kā tādu. Demagoģija
Bāc, atcerējos vienu smieklīgu fišku. Kad es mācījos kādā 7-8 klasē,
manā Iļģuciema rajonā vazājās apkārt tādi mazgadīgi
ceturtdaļhuligāniski grupējumi*, vienā no kuriem arī es biju
současņegs. Dabiski, ka tāpat vazāties apkārt ir bezgala skumji, tādēļ
bija nepieciešams rast konfliktsituācijas ar sev līdzīgajiem, lai
atrisinātu kosmosa noslēpumus un tamlīdzīgas lietas, piemēram,
noskaidrotu, kurš tad te īsti ir daunis un īblis. bračkām geimeriem: neatkarīgā žurnālistika
EXE |