ir tāds ļoti ahuiteļnijs jēdziens - "privātais sektors".
es vot tagad par to kaut kā ļoti esmu aizdomājies.

Tā ir ļoti interesanta tēma - foto un video attīstība pēdējos gados. Kurš iekiko āsu un kurš smird laikam nav jāstāsta. Bet kur ir fiška?

Teiksim, videokameru industrijā ļoti loģiska būtu pāreja no VHS uz BETACAM vai kvalitatīvi līdzīgu formātu visiem pilsoņiem par saprātīgām cenām. Bet tas nenotika. A VHSu par nenormālām naudiņām saprātīgs cilvēks neiegādāsies.
Tikmēr fotoaparātu industrija izdarīja lēcienu uz digitālajiem aparātiem - pie tam viņiem ir viens kazuālajam jūzerim saprotams pluss, viņš spēj kvantitatīvi atšķirt labu aparātu no vēl labāka. T.i., pieci pikseļi ir krutāki par četriem, tas ir idiotam skaidrs.
Bet videokameras ir galīgi netopa lieta, viņas neviens nekur nereklamē, brīnums, ka viņas vēl vispār kāds ražo.

Pēc manām domām, video nepopularitātei cēlonis tomēr ir nevis tieši industrijas, hm, paralīze, bet gan "profesionālās pietuvināšanās" moments. Respektīvi, tas ko uzņem ar videokameru profesionālis un tas ko uzņem kazuālis, tās ir tik totāli antagonistiskas lietas! Lūk, nofilmējiet kaut ko, nezinu, nu, svinības kaut kādas. Pēc tam paskataties! Bilde trīc kā pēc nojāņota trīsdiennieka (a neprofesionāļa rokās kamera vienmēr trīcēs), gaisma nav tā, rakurss ir debīls un visi cilvēki izskatās vienkārši atbaidoši. Salīdzinot, jebkurš "Panorāmas" sižets, uzņemts ar betakamu izskatās pēc šedevra.
Tikmēr (digitālo) fotoamatieru bildes ne ar ko īpaši neatšķiras no profesionāļu radītā. Precīzāk, tikai paši profesionāļi viņas arī atšķir. Jebkurš kosjaks fotografējot piedod tikai jaunu rozīnīti. Neveiksmīgs leņķis, pārāk spilgta gaisma, etc - un mums ir reāls fotoārts!
Video cilvēkiem vienkārši ir pārstājis būt kaut kas interesants.

un vēl tika paveikts sociālais eksperiments: no 3:00 līdz 3:30 draugos.lv izskatīts maksimums nejaušu un nepazīstamu profilu, lai redzētu, kurš līdz 4:30 ir paskatījies savukārt manējo, tātad cilvēks ir modies četros naktī augšā, skatījies mobiļņikā, kurš ir skatījies viņa profilu, tad gājis pie kompja, skatījies manējo...

jūs domājiet, tādu cilvēku ir maz? dafiga!

ā, jd legalizējies cibā. velkam tu klab, jāsaka.

Poll #8245 24 stundas
Open to: All, results viewable to: All

kurā diennakts laikā tu jūties vislabāk?

В самолете кресла расположены так, что пассажиры не видят
друг друга.
by petrovichs
tipa, anekdote. tāda, šausmīga.

Izlasīju kārtējo tekstu par "Troksni un niknumu" (tā ir mana mīļākā grāmata, man ir interesanti, ko par viņu raksta kritiķi un folkneristi; un otra mīļākā ir "Gaisma augustā"), tad kārtējo, kārtējo reizi autors pasvītro kaut kādu mistisko gaišo grāmatas pusi, atrod tur gaišos tēlus (gaišo tēlu meklēšana Billija grāmatās - eto pestņa!). Lai arī nekādu gaišo tēlu un gaišās puses tur nav, tur viss ir ļoti slikti, elle un pilnīgs pizģec. Un tie paši gaišie tēli, piemēram, Remarka grāmatā sanāktu nenormālākie riebekļi. Lasīju vēl arī tāpēc, ka Folknera viens no jājamzirdziņiem ir par verdzību, respektīvi, cilvēku attiecības verdzības setingā. Pirms "Mandalay" noskatīties, vajadzētu atsvaidzināt šo to galvā. Bet es ne par to, es par gaišās puses meklēšanu.

Lūk, piemēram, ir ļoti slikti rakstīt par to, ja tev iet labi un viss ir štokos. Jā, tas ir tieši par Oksanu Robski. Tāpēc, ka paši saprotiet. Lūk, tāds Vidējais Lasītājs atver Oksanas grāmatu "Casual" un sāk...(es šo attieksmes evolūciju novēroju dažiem LJ jūzeriem): "uh, cik interesanti, par Rubļovku, par jaunajiem krieviem un jaunajiem miljonāriem, pie tam insaiders raksta, svaiga un interesanta tēma, ak, redz, kā viņiem te viss notiekas /paskatās uz savām sadzeltējušām tapetēm/ bet uzrakstīts netalantīgi, da mudaciski, viņa laikam ir diktējusi kaut kādam pusprofesionālam rakstniekam, da kas vispār šitais tāds ir, da pošla nahuj tā Oksana Robski, lai viņa drātējas ar saviem bandītiem, es lasīšu Selindžeru!"

Pie tam skaidrs, ka Oksana, kas jau tā ir laimīga-bagāta, tagad vēl pārdos šo grāmatu, tā kļūs par bestselleru, viņa kļūs vēl laimīgāka-bagātāka un nekavējoties izdos otru (protams, ka tieši tā viss arī notika!), nu, un tad vispār jau!

Lūk, lasītājam tāda laimīgā Robski ir nafig vajadzīga. Viņiem vajag, lai ņepremenno būtu sūdīgi. Un vēlams - sūdīgi visiem! Uzreiz. Nu, kurš skatītos bolīviešu seriālu, kur Huans Pedro ar Mariju Gonsalesu dzīvo jauki un priecīgi, audzina bērnus, vasarās braukā ar katamarānu pa ezeru? Neviens! Tāpēc, ka vajag lai Huanam Pedro atņem naudu, zemi, īpašumus, sadauza purnu, vēlams divus mēnešus moka pa hospitāļiem, sarīda viņam virsū visus radiniekus, bet Mariju Gonsalesu drāž kaut kāds pretīgs tips, atņem bērnu, nepārtraukti pazemo, iemet sociālā statusa kaut kādā pagrabā, nu un, protams, sarīda virsū visus radiniekus. Lūk, tad cilvēks var tā apsēsties uz dīvāna un pateikt: "A man viss normāli! Ko es te par kaut kādiem sūdiem stresoju!" Un padziļina domu: "Tā, ka man nekādu sūdu nav, bet bez viņiem kaut kā nevar, tad pārdzīvošu par šiem!"

Vai arī Remarkam nomirst beigās mīļotā sieviete, a manējā ta dzīva! Vot kaut kā tā viss ir iekārtots.

p.s. Nepatēmu - atskaitos sev par izlasīto Ziskinda "Parfīmeri". Es vispār lasu grāmatas kā filmas, nu man iedomās tur filma notiekas. Tad, lūk, "Parfīmeris", kas ir interesanta grāmata par interesantu tēmu no šāda aspekta sanāk formennijs trešaks. Visu laiku ir vēlme tā drusku palasīt un pēc tam ātri pārfilmēt galvā to cilvēciskā formātā. Man analoģiska attieksme ir arī pret Koelju un Murakami. Vairāk par vienu grāmatu no šiem stāriem es ņiasiļivaju.