Litera Tour
Izlasīju kārtējo tekstu par "Troksni un niknumu" (tā ir mana mīļākā grāmata, man ir interesanti, ko par viņu raksta kritiķi un folkneristi; un otra mīļākā ir "Gaisma augustā"), tad kārtējo, kārtējo reizi autors pasvītro kaut kādu mistisko gaišo grāmatas pusi, atrod tur gaišos tēlus (gaišo tēlu meklēšana Billija grāmatās - eto pestņa!). Lai arī nekādu gaišo tēlu un gaišās puses tur nav, tur viss ir ļoti slikti, elle un pilnīgs pizģec. Un tie paši gaišie tēli, piemēram, Remarka grāmatā sanāktu nenormālākie riebekļi. Lasīju vēl arī tāpēc, ka Folknera viens no jājamzirdziņiem ir par verdzību, respektīvi, cilvēku attiecības verdzības setingā. Pirms "Mandalay" noskatīties, vajadzētu atsvaidzināt šo to galvā. Bet es ne par to, es par gaišās puses meklēšanu.

Lūk, piemēram, ir ļoti slikti rakstīt par to, ja tev iet labi un viss ir štokos. Jā, tas ir tieši par Oksanu Robski. Tāpēc, ka paši saprotiet. Lūk, tāds Vidējais Lasītājs atver Oksanas grāmatu "Casual" un sāk...(es šo attieksmes evolūciju novēroju dažiem LJ jūzeriem): "uh, cik interesanti, par Rubļovku, par jaunajiem krieviem un jaunajiem miljonāriem, pie tam insaiders raksta, svaiga un interesanta tēma, ak, redz, kā viņiem te viss notiekas /paskatās uz savām sadzeltējušām tapetēm/ bet uzrakstīts netalantīgi, da mudaciski, viņa laikam ir diktējusi kaut kādam pusprofesionālam rakstniekam, da kas vispār šitais tāds ir, da pošla nahuj tā Oksana Robski, lai viņa drātējas ar saviem bandītiem, es lasīšu Selindžeru!"

Pie tam skaidrs, ka Oksana, kas jau tā ir laimīga-bagāta, tagad vēl pārdos šo grāmatu, tā kļūs par bestselleru, viņa kļūs vēl laimīgāka-bagātāka un nekavējoties izdos otru (protams, ka tieši tā viss arī notika!), nu, un tad vispār jau!

Lūk, lasītājam tāda laimīgā Robski ir nafig vajadzīga. Viņiem vajag, lai ņepremenno būtu sūdīgi. Un vēlams - sūdīgi visiem! Uzreiz. Nu, kurš skatītos bolīviešu seriālu, kur Huans Pedro ar Mariju Gonsalesu dzīvo jauki un priecīgi, audzina bērnus, vasarās braukā ar katamarānu pa ezeru? Neviens! Tāpēc, ka vajag lai Huanam Pedro atņem naudu, zemi, īpašumus, sadauza purnu, vēlams divus mēnešus moka pa hospitāļiem, sarīda viņam virsū visus radiniekus, bet Mariju Gonsalesu drāž kaut kāds pretīgs tips, atņem bērnu, nepārtraukti pazemo, iemet sociālā statusa kaut kādā pagrabā, nu un, protams, sarīda virsū visus radiniekus. Lūk, tad cilvēks var tā apsēsties uz dīvāna un pateikt: "A man viss normāli! Ko es te par kaut kādiem sūdiem stresoju!" Un padziļina domu: "Tā, ka man nekādu sūdu nav, bet bez viņiem kaut kā nevar, tad pārdzīvošu par šiem!"

Vai arī Remarkam nomirst beigās mīļotā sieviete, a manējā ta dzīva! Vot kaut kā tā viss ir iekārtots.

p.s. Nepatēmu - atskaitos sev par izlasīto Ziskinda "Parfīmeri". Es vispār lasu grāmatas kā filmas, nu man iedomās tur filma notiekas. Tad, lūk, "Parfīmeris", kas ir interesanta grāmata par interesantu tēmu no šāda aspekta sanāk formennijs trešaks. Visu laiku ir vēlme tā drusku palasīt un pēc tam ātri pārfilmēt galvā to cilvēciskā formātā. Man analoģiska attieksme ir arī pret Koelju un Murakami. Vairāk par vienu grāmatu no šiem stāriem es ņiasiļivaju.