Sviesta Ciba |

Siderius Nuncius (

mapet) rakstīja,
@ 2009-11-03 19:23:00

"Saskaņā ar pašreizējo vispārpieņemtajiem uzskatiem Visums ir radies Lielā Sprādziena rezultātā, kad uzsprāga singularitāte, kas pati kvantmehāniski izveidojusies ne no kā."

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

po
2009-11-07 16:17 (saite)

Lūdzu, lūdzu, izbeidz šitos murgus!
Lūdzu, atšķir Jēzu Kristu un Viņa mācību no tās sātanistu sektas Vatikānā! BTW, vispasaules humānisma reliģija, ar kuru nāks Antikrists, bāzēsies Vatikānā. Un neticīgajiem patiks. Jā, btw, komunisms ir sātanistu fiška. Elitāro sātanistu. Arī mūsu biedrs minddll pārstāv elitāro komunismu. Tā pamatideja ir materiālistiskā evolūcija, kura ļauj šaurai, elitārai "apgaismoto" grupai valdīt pār debilajām ļaužu masām, kuras uzskata, ka ir brīvas un brālīgas, bet reāli vnk tiek mazgātas ar propagandu, kamēr elite savāc viņu resursus un sadzen viņus savās superīgajās fabrikās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mapet 2009-11-07 16:48 (saite)
	tad kāds kristietības modelis tev ir pieņemams? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2009-11-07 18:14 (saite)
	Bībele. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	mindbound 2009-11-07 16:53 (saite)
	Ar raganu medībām vislielākajā mērā nodarbojās tieši dažāda veica luterāņi. Ja katolicisms spāņu inkvizīcijas veidolā mauca nagus ķeceriem savos pagrabos, tad luterāņu raganu sārti liesmoja visā Eiropā un ārpus tās vēl ilgi pēc tam, kad inkvizīcija bija izgājusi no modes. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2009-11-07 18:24 (saite)

Pirmkārt, uz sārtiem pa lielai (lielākai?) daļai dedzināja tieši kristiešus. Jo Romas Katoļu baznīca ir anti-biblisko, sātanisko Bābeles mistēriju sekta, nevis kristietība, un sātana galvenais ienaidnieks ir kristietība.
Otrkārt, man vienalga par šito baznīcu vēsturi, jo es ticu Bībelei. Arī Tev vajadzētu būt gudrākam un saprast, ka, piemēram, demokrātija nenozīmē ASV, pārtīcība nenozīmē Kalvītis un tāpat kristietība nenozīmē kādu politisku iestādi.
Ir absurdi pārmest liekulību kristietībai (Bībelei). Ja tev ir kas pret mani - tad tā arī saki. Bet liec mierā Bībeli, Dievu un Jēzu Kristu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mindbound 2009-11-07 20:02 (saite)
	Tur jau tā lieta, ka man nav nekas konkrēts pret Tevi, bet gan pret to, ko Tu pārstāvi un reprezentē. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2009-11-07 20:11 (saite)
	Ja es pārstāvu Bībeli un Jēzu Kristu, tad kas Tev ir pret tiem? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mindbound 2009-11-07 20:13 (saite)
	Tieši tas pats, kas man ir pret jelkuru citu reliģiju un/vai tās izpausmi. Tā darbojas kā metinātāja sejas aizsegs, kas ļauj skatīties uz pasauli tikai caur šauru un aptumšotu spraugu. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2009-11-07 20:30 (saite)

Jebkurš cilvēks skatās caur "šauru un aptumšotu spraugu". To sauc par personību. Bez uztveres prizmas skatās tikai jēgu pārdzēris gaļas gabals ar īssavienojumiem pelēkajā masā.
Tāpēc reālais dzīves jautājums ir viens: kura uzskatu sistēma ir a)intelektuāli pieņemama; b)eksistenciāli apmierinoša. Kristietība šos abus kritērijus iztur spīdoši. Tikmēr citas reliģijas sastāv a)no pasakām (ieskaitot "nāve ir ārstējama" vai "visi dzīvos laimīgā komunismā"); b)debilizējošas reliģiskas verdzības (grēku izpirkšana, rūgta pienākuma izpilde). Turklāt [citas] reliģijas padara to patērētājus augstprātīgus, jo - redz, kā mēs taisni staigājam! Taču kristietim nav ar ko lepoties, jo visu ir paveicis Kristus. VIŅŠ ir ceļš, nevis Viņa mācība; VIŅA darbs ir mūs izpircis, ne mūsējais; VIŅŠ attaisno mūsu eksistenci, nevis mūsu nopelni.
Protams, no šādas dāvanas es netaisos atteikties, jo tā ir absolūta brīvība, bet tajā pašā laikā tas man netraucē skatīties apkārt un priecāties par Dieva radīto pasauli, jā, arī par medicīnas panākumiem, par modernajām tehnoloģijām utt., taču ir jāsaprot, ka būtiskāko, pārlaicīgāko - dvēseli - visas šīs cilvēku izveidotās lietas nevar ne glābt, ne mierināt. Tāpēc Kristus nav "šaurs un aptumšots logs". Viņš ir ceļš, dzīvība un patiesība, kur dzīves pieredze kļūst pilnasinīga, jo vairs netiek ierobežota ar to meklējošo alkatību, kas nerod apmierinājumu, jo pastāvīgi dzenas pēc kaut kāda atrisinājuma, pastāvīgi dzenas pēc kaut kādas nemirstības, pēc kaut kādas augstākās jēgas - taču parasti meklē to sevī, kas loģiski ir bankrots, taču daudzi to izvēlas. Dieva mīlestība ir pietiekoša, un man nav jāierobežo sevi, un man nav arī jāvergo kaut kādām savām tieksmēm un iegribām, atkarībām, jo Patiesība ir ar mani, Dieva miers ir ar mani, un šīs attiecības ik dienas pieaug, kas nozīmē, ka es ar katru dienu faktiski kļūstu aizvien brīvāks, uzticoties Viņam, paļaujoties uz Viņa mīlestību un gādību, kas dzēš visu to nemieru un izmisumu, kas liek darīt muļķības.
Tāpēc - nē, Bībele un Jēzus Kristus, un Dievs nepadara cilvēku neredzīgu. Tieši otrādi. Dievs atbrīvo no slēpšanās un dzīšanās, un pasaule var beidzot atklāties visā savā Dieva radības krāšņumā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

mindbound
2009-11-07 20:54 (saite)

Saukt kristietību par "intelektuāli pieņemamu" man šķiet nedaudz aizvainojoši intelekta virzienā (ja vien no tās neizsvītro staigāšanu pa ūdeni, ūdens pārvēršanu vīnā, vīģes koka nolādēšanu (kas, principā, ir maksimāls WTF), augšāmcelšanos un citus tipiskus teostāzes (personas dievišķošanas) elementus, atstājot tikai Ješuas sludināto ētikas un morāles sistēmu, kas, kaut arī primitīva, ir pietiekami sakarīga).

No otras puses, pret ko gan es šeit ceļu disputu; ja Tev ir nepieciešams pirms divtūkstoš gadiem miris ebreju sludinātājs, lai attaisnotu Tavu paša eksistenci, man īsti nav, ko piebilst.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2009-11-07 21:11 (saite)

Lūk, Tu izveido pats savu teoriju, sagrozi vēsturisko patiesību un tad brīnies, ka nespēj tai noticēt. Tāpat Tu varētu teikt, ka Sokrats ir izdomāts tā ap septiņpadsmito gadsimtu, taču tas nemaina viņa reālo vēsturisko ietekmi. Jēzus dzīve ir pietiekami labi dokumentēta un šīs liecības ir patiesas, sarakstītas dažus gadu desmitus pēc Viņa nāves, tās ir tiešu un otro aculiecinieku liecības. Ja Jēzus Kristus būtu "miris ebreju sludinātājs", tad pasaules vēsture izskatītos gaužām citādi. Jēzus Kristus bija Dievs miesā, nokauts par mūsu grēkiem, un augšāmcēlies. Un šī netipiskā kombinācija pārliecināja simtus tiešu acu liecinieku pastāvēt Viņā par dzīvības cenu, un miljonus mocekļu jau nākamajās paaudzēs, kuri visi ir pārliecinājušies par Dieva labestību un par Kristus dāvātās mūžīgās dzīvības patiesumu. Un vēl šodien visā pasaulē kristiešus vajā, spīdzina un slepkavo, bet tie nenoliedz Kristu pat līdz nāvei, jo Kristus nav ideja, Viņš ir dzīvs. Jēzus Kristus ir ceļš, patiesība un dzīvība, un neviens neiet pie Dieva kā vien caur Viņu.
Tu vari smieties, Tu vari apsaukāties, bet tas neatstāj nekādu ietekmi uz Patiesību. Tu vari apmelot vēsturi, kuru neesi pārbaudījis, Tu vari noniecināt mūžīgo dzīvību un noliegt grēku, noliegt nāvi, taču to ietekme uz Tavu dzīvi paliek. Tu vari ticēt, kam vien vēlies, Tu vari ticēt, ka izārstēsi mūs visus un sevi no nāves un slimībām, bet tāpat Tu nodzīvosi dzīvi ar skaudību, bailēm, ar iekārēm un atkarībām, ar izmisumu un slāpētām cerībām - un beigās nomirsi. Bet Patiesība paliks. Un tie, kas būs pieņēmuši patiesību, pastāvēs beidzamā dienā kā uzvarētāji - un ne jau tāpēc, ka būtu gudrāki vai labāki, bet tāpēc, ka ir izvēlējušies pastāvēt mūžīgā Dieva žēlastībā un mīlestībā, nevis savai glābšanai stumdīt klucīšus degošā rotaļu laukumā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mindbound 2009-11-07 21:20 (saite)
	Nekļūsti smieklīgs, lūdzu. Mēs abi gluži labi zinām, ka Bībelē rakstīto mūsdienās par "vēsturisku patiesību" uzskata tikai tie, kuri atrodas attiecīgās reliģijas iekšpusē, savukārt no vēstures kā zinātnes viedokļa paveras pavisam cita, ar Tavu sprediķi visnotaļ nesavietojama aina. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2009-11-07 21:26 (saite)
	Piemēram? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mindbound 2009-11-08 04:03 (saite)
	Tur īsti nav "piemēram". Zinātne kā tāda (neskaitot atsevišķus zinātniekus, kas veido izņēmuma gadījumu, kurš, turklāt, bieži balansē uz polemikas un/vai pseidozinātnes robežas) neatzīst dievišķuma klātbūtni nedz Visumā, nedz cilvēcē vai tās vēsturē. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2009-11-08 10:05 (saite)
	Un tad? Tu jau arī neatzīsti, bet kāds gan tam ir svars? Aklie teiks, ka nav krāsu. Un tad? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mindbound 2009-11-08 14:14 (saite)
	Tam gan būtu jābūt dīvainam aklajam. Starp "neredzu krāsas" un "nav krāsu" ir atšķirība, kuras apjaušanai redze nebūt nav vajadzīga. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2009-11-08 15:06 (saite)
	Takof vi jestj, mesje. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mindbound 2009-11-10 01:51 (saite)
	Neticība un šaubas nav aklums, drīzāk gan tieši pretēji. Hence, "akla ticība". (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2009-11-10 05:42 (saite)
	Apziņa izfiltrē to, kam subjekts netic. Attiecīgi, katra cilvēka pasaule ir subjektīva, nevis objektīva. Arī Tavējā. Un tajā brīdī, kad tu notici kaut kam patiesam, kaut kam īstam, tu to sāc redzēt, un tie ir tīri pierādījumi. Tā ir arī ar ticību Dievam. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: