Jebkurš cilvēks skatās caur "šauru un aptumšotu spraugu". To sauc par personību. Bez uztveres prizmas skatās tikai jēgu pārdzēris gaļas gabals ar īssavienojumiem pelēkajā masā.
Tāpēc reālais dzīves jautājums ir viens: kura uzskatu sistēma ir a)intelektuāli pieņemama; b)eksistenciāli apmierinoša. Kristietība šos abus kritērijus iztur spīdoši. Tikmēr citas reliģijas sastāv a)no pasakām (ieskaitot "nāve ir ārstējama" vai "visi dzīvos laimīgā komunismā"); b)debilizējošas reliģiskas verdzības (grēku izpirkšana, rūgta pienākuma izpilde). Turklāt [citas] reliģijas padara to patērētājus augstprātīgus, jo - redz, kā mēs taisni staigājam! Taču kristietim nav ar ko lepoties, jo visu ir paveicis Kristus. VIŅŠ ir ceļš, nevis Viņa mācība; VIŅA darbs ir mūs izpircis, ne mūsējais; VIŅŠ attaisno mūsu eksistenci, nevis mūsu nopelni.
Protams, no šādas dāvanas es netaisos atteikties, jo tā ir absolūta brīvība, bet tajā pašā laikā tas man netraucē skatīties apkārt un priecāties par Dieva radīto pasauli, jā, arī par medicīnas panākumiem, par modernajām tehnoloģijām utt., taču ir jāsaprot, ka būtiskāko, pārlaicīgāko - dvēseli - visas šīs cilvēku izveidotās lietas nevar ne glābt, ne mierināt. Tāpēc Kristus nav "šaurs un aptumšots logs". Viņš ir ceļš, dzīvība un patiesība, kur dzīves pieredze kļūst pilnasinīga, jo vairs netiek ierobežota ar to meklējošo alkatību, kas nerod apmierinājumu, jo pastāvīgi dzenas pēc kaut kāda atrisinājuma, pastāvīgi dzenas pēc kaut kādas nemirstības, pēc kaut kādas augstākās jēgas - taču parasti meklē to sevī, kas loģiski ir bankrots, taču daudzi to izvēlas. Dieva mīlestība ir pietiekoša, un man nav jāierobežo sevi, un man nav arī jāvergo kaut kādām savām tieksmēm un iegribām, atkarībām, jo Patiesība ir ar mani, Dieva miers ir ar mani, un šīs attiecības ik dienas pieaug, kas nozīmē, ka es ar katru dienu faktiski kļūstu aizvien brīvāks, uzticoties Viņam, paļaujoties uz Viņa mīlestību un gādību, kas dzēš visu to nemieru un izmisumu, kas liek darīt muļķības.
Tāpēc - nē, Bībele un Jēzus Kristus, un Dievs nepadara cilvēku neredzīgu. Tieši otrādi. Dievs atbrīvo no slēpšanās un dzīšanās, un pasaule var beidzot atklāties visā savā Dieva radības krāšņumā.