Atkarīgs, kas par situāciju un kas par iemeslu
Praksē gan risinājums ir līdzīgs, kamēr cilvēks atrodas objektīvi iekš high, neko izdarīt nevar. Ir iespējams, drīkst un es arī ieteiktu nedaudz atkāpties, lai nepiedalītos un nesekmētu
Bet klusi un pieklājīgi, bez asumiem. Lai cilvēks zina, ka pie neizbēgamā low var jautāt padomu/atbalstu

Kāda ir situācija? Konkrētie apstākļi. Vai šis draugs atradis laimi narkotikās vai kādā jocīgā sievietē, vai varbūt tā ir nodarbošanās? Kas ir tas, ko tu varètu darīt, nepārkāpjot drauga suverenitāti (tajā ietilpst tiesības pieļaut kļūdas un mācīties no tām).

Pieaugušiem cilvēkiem ir iespēja aplauzties pašiem. Palīdzet vajag, kad prasa. Vai, ja redzi, ka paprasītu, bet baidās, kautrējas. Citādi ir tikai līdzatkariba un līdziesaistīšanās visos kāpumos un kritumos, nevis palīdzība. Saudze savu psihi, - vai ar viņa glābšanu īstenībā nevelies, lai kāds paglābtu tevi?

(Reply to this) (Thread)

Lūk!

(Reply to this) (Parent)

šis

(Reply to this) (Parent)

Nē nu, noteikti varbūt tādā ziņā, ka ja es nonāktu tādā stāvoklī, es gribētu lai kāds man pasaka, ka ir par traku, tādā ziņā pavisam noteikti. Tā savas dzīves kontekstā, man šobrīd šķiet, ka es esmu uz pareizā ceļa. Vienkārši ierākstā jau teicu, ka man grūti kārtējo reizi skatīties kā cilvēks ar tiem pašiem līdzekļiem pieļauj tās pašas kļūdas, cilvēks, kas man nav vienaldzīgs. Skaidrs, ka otra cilvja vietā neko izdarīt nevar un ar to ir jāsamierinās, labi ka ir ciba kur pavēdināt galviņu, uzrakstīt savus pārdzīvojumus un sakārtot pašam savu pauri

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Droši vien tad jārīkojas tā, kā Tu pats gribētu, lai tādā/līdzīgā situācijā rīkotos pret Tevi. Tu būsi pateicis, ka Tev rūp.

(Reply to this) (Parent)

Tās pašas var arī nebūt tās pašas, ja runa ir par dažādiem cilvēkiem. Kas vienu iemet aizā, citam ir atspēriena punkts nākamajam lēcienam, vai vnk pauze.
Neievirzi uz potenciālu fiasko, esi līdzlaimīgs, vien pasaki, ka ja nu kas, tad būsi pieejams kā atbalsts.
Vai ne?

(Reply to this) (Parent)

Nākamajā reizē, kad būs saruna par tēmu, vari ieminēties, ka nepametīsi viņu nelaimē, ka būsi plecs uz kura izraudāties, ka dosi patvērumu, ja tādu vajadzēs. Bet tikai, ja esi gatava to arī darīt, jo pretējā gadījumā esot par pēdējo iespējamo balstu, šo solīto atbalstu atsakot vari iegrūst cilvēku pašnāvībā. Šobrīd, kad cilvēks ir virsotnē, atbalsta piedāvājums var tikt uztverts ar neizpratni un pat atgrūsts(dažādu iemeslu pēc).

Nu pirmkārt kurš no mums ir tik normāls, lai varētu otram mācīt, kas ir normāli (es nē)
Tajā, ko saka cilvēki mānijā, vai šizofr. epizodē vai tml., ir milzīga dalja patiesības, tas ir kaut kas, kas mani vienmēr pārsteidz un liek apstāties pusvārdā
Otrkārt, saprotu, ka tur ir plašs psihiatru un medikamentu un draugu/radu atbalsta tīkls?
Mēs varam tikai cits citu nepamest, būt blakus kā cilvēki un gari, tas arī viss

(Reply to this) (Thread)

yē, nu tāda apmēram ir mana stratēģija šobrīd

(Reply to this) (Parent)

"No vienas puses, var jau būt ka mans čoms tiešām ir atradis atslēgu uz eidaimoniju un es ar savu sagruzīto prātiņu nesaprotu un nespēju aptvert to kā tas ir, tā tiešām varētu būt"

Nu, tu gan jau pats saproti, ka tā, visticamākais nav. Viņa izpausmes ir tipiska maniakālās depresijas mānijas epizode - skaidrs, ka viņš bliež ārā daudz ko, kas ir hiperpatiesība, ko viņš citos apstākļos nedarītu, kā arī viņam ir daudz enerģijas, bet skaidrs arī, ka, lai arī viņš labi operē ar 'realitāti', viņš līdz galam neapzinās ko dara, bet pēc mānijas principā vienmēr seko depresijas padziļinājums. Cilvēku mānijā pirms pāris gadiem varēja novērot arī cibā - turpinājums tam kā likums ir dziļa depresija. Un galvenais, ka nav īsti zināms, kā rīkoties. Psihiatriskā aprūpe Latvijā ir švaka, maz kuram tas var palīdzēt. No viņa storija lasīju, ka no viņa atteicās viņa psihiatre - ļoti švaki, ja cilvēks, kam būtu jāmēģina palīdzēt, no viņa atsakās brīdī, kad viņam reāli ir vissliktāk (lai arī tas izpaužas tā, it kā būtu 'vislabāk', bet nu kamon, nevar būt, ka tā psihiatre nezina, kas ir mānija?). Bet nu galvenais ir mēģināt atturēt cilvēku tajā laikā no papildus vielām, no jauniem kreisiem kontaktiem, utt. Citādi var beigties kā manai pusmāsai, kas mānijas laikā satusoja ar krišnaītu - ex heroīniķi no Maskačkas, kas viņas dzīvokli pārtaisīja par pritonu, izsauca uz viņu ātros, viņu aizveda uz Tvaika ielu. Tur viņai iedeva kaut kādu DEPO šprici (tā to tiešām sauc, sorry klubam un veikalam) - ilgās darbības sūdu, kas aizmiglo prātu ilgtermiņā. Beidzās ar to, ka viņa bija sestajā stāvā, pie viņas it kā lauzās tas viņas boifrends, sekoja kritiens no sestā stāva (piezemējās ceturtajā uz jumta), tālāk ratiņkrēslā uz atlikušo mūžu. Bet arī pirms tam bija gadījums, kur viņa bija izskrējusi uz Jūrmalas šosejas priekšā mašīnām - tajā mānijas laikā baigi vēlams nodrošināties pret šādiem fiziskiem riskiem, ja tas ir kaut kā iespējams.

(Reply to this) (Thread)

jā, mānijas laikā neko īsti darīt nevar - tikai regulāri un iespējami neuzbāzīgi nočekot, vai cilvēkam nav dzīvības apdraudējums. Depo medikamentus dod tieši tāpēc, ka mānijas laikā ir ļoti grūti pierunāt cilvēku lietot zāles, lai viņam nebūtu mānijas un depo zāles tādā ziņā ir labas, jo to ielaiž vienreiz un tad pamazām tā mēneša laikā izdalās organismā. tāpēc diez vai ir korekti teikt, ka tāpēc māsīcai kaut kas aizmiglojās. un man ļoti žēl par tavu māsīcu. iespējams, bez depo tur būtu bijis kāds vēl radikālāks notikums. ir tā, ka mānijas laikā zāles arī tik labi nestrādā. mēs jau arī redzam, ka šajā gadījumā viņš pat bija slimnīcā un atgriezās gandrīz tikpat uzbudināts (bet tas pat bija atvieglojums, jo man bija bailes, ka tur būs kā vecos laikos - iesloga uz 5 nedēļām un izlaiž ārā dārzeni, kas nekad vairs neatkopjas)
kopumā, cik zinu, cilvēkiem ar šiem traucējumiem ir svarīgi dabūt peč iespējas augstāku apzinātību - lieto zāles, ir sarunāts, ko dara draugi, ja pamana, ka nelieto vai sāk lietot vielas, kā cilvēks pats iepazīst savu slimību - jo to, ka tuvojas mānija, pats var ar laiku iemācīties, un tad attiecīgi rīkoties, lai mānijas posms būtu nekaitīgs dzīvībai un pēc iespējas -veselībai un tam, ko cilvēks sasniedzis. un tad atkal tajā depra laikā - ka draugi un ģimene neapvainojas, ka cilvēks noslēdzas, bet nāk, teiksim, palīdz māju iztīrīt un filmu kopā paskatīties, bet galvenais turēt pie kaut necik socializācijas.
es zinu Latvijā dažus cilvēkus, kas tiešām šo ir apguvuši, bet tas prasa diezgan pamatīgu laiku, lai pašam iemācītos šīs "saslimšanas" dabu, kas turklāt katram ir nedaudz individuāla. tam ļoti noderētu , teiksim, šo pacientu NVO, jo tā ir psihoedukācijas un atbalsta tīkla lieta, ne tik daudz tīrā psihiatrija.

(Reply to this) (Parent)