"No vienas puses, var jau būt ka mans čoms tiešām ir atradis atslēgu uz eidaimoniju un es ar savu sagruzīto prātiņu nesaprotu un nespēju aptvert to kā tas ir, tā tiešām varētu būt"

Nu, tu gan jau pats saproti, ka tā, visticamākais nav. Viņa izpausmes ir tipiska maniakālās depresijas mānijas epizode - skaidrs, ka viņš bliež ārā daudz ko, kas ir hiperpatiesība, ko viņš citos apstākļos nedarītu, kā arī viņam ir daudz enerģijas, bet skaidrs arī, ka, lai arī viņš labi operē ar 'realitāti', viņš līdz galam neapzinās ko dara, bet pēc mānijas principā vienmēr seko depresijas padziļinājums. Cilvēku mānijā pirms pāris gadiem varēja novērot arī cibā - turpinājums tam kā likums ir dziļa depresija. Un galvenais, ka nav īsti zināms, kā rīkoties. Psihiatriskā aprūpe Latvijā ir švaka, maz kuram tas var palīdzēt. No viņa storija lasīju, ka no viņa atteicās viņa psihiatre - ļoti švaki, ja cilvēks, kam būtu jāmēģina palīdzēt, no viņa atsakās brīdī, kad viņam reāli ir vissliktāk (lai arī tas izpaužas tā, it kā būtu 'vislabāk', bet nu kamon, nevar būt, ka tā psihiatre nezina, kas ir mānija?). Bet nu galvenais ir mēģināt atturēt cilvēku tajā laikā no papildus vielām, no jauniem kreisiem kontaktiem, utt. Citādi var beigties kā manai pusmāsai, kas mānijas laikā satusoja ar krišnaītu - ex heroīniķi no Maskačkas, kas viņas dzīvokli pārtaisīja par pritonu, izsauca uz viņu ātros, viņu aizveda uz Tvaika ielu. Tur viņai iedeva kaut kādu DEPO šprici (tā to tiešām sauc, sorry klubam un veikalam) - ilgās darbības sūdu, kas aizmiglo prātu ilgtermiņā. Beidzās ar to, ka viņa bija sestajā stāvā, pie viņas it kā lauzās tas viņas boifrends, sekoja kritiens no sestā stāva (piezemējās ceturtajā uz jumta), tālāk ratiņkrēslā uz atlikušo mūžu. Bet arī pirms tam bija gadījums, kur viņa bija izskrējusi uz Jūrmalas šosejas priekšā mašīnām - tajā mānijas laikā baigi vēlams nodrošināties pret šādiem fiziskiem riskiem, ja tas ir kaut kā iespējams.

(Reply to this) (Thread)

jā, mānijas laikā neko īsti darīt nevar - tikai regulāri un iespējami neuzbāzīgi nočekot, vai cilvēkam nav dzīvības apdraudējums. Depo medikamentus dod tieši tāpēc, ka mānijas laikā ir ļoti grūti pierunāt cilvēku lietot zāles, lai viņam nebūtu mānijas un depo zāles tādā ziņā ir labas, jo to ielaiž vienreiz un tad pamazām tā mēneša laikā izdalās organismā. tāpēc diez vai ir korekti teikt, ka tāpēc māsīcai kaut kas aizmiglojās. un man ļoti žēl par tavu māsīcu. iespējams, bez depo tur būtu bijis kāds vēl radikālāks notikums. ir tā, ka mānijas laikā zāles arī tik labi nestrādā. mēs jau arī redzam, ka šajā gadījumā viņš pat bija slimnīcā un atgriezās gandrīz tikpat uzbudināts (bet tas pat bija atvieglojums, jo man bija bailes, ka tur būs kā vecos laikos - iesloga uz 5 nedēļām un izlaiž ārā dārzeni, kas nekad vairs neatkopjas)
kopumā, cik zinu, cilvēkiem ar šiem traucējumiem ir svarīgi dabūt peč iespējas augstāku apzinātību - lieto zāles, ir sarunāts, ko dara draugi, ja pamana, ka nelieto vai sāk lietot vielas, kā cilvēks pats iepazīst savu slimību - jo to, ka tuvojas mānija, pats var ar laiku iemācīties, un tad attiecīgi rīkoties, lai mānijas posms būtu nekaitīgs dzīvībai un pēc iespējas -veselībai un tam, ko cilvēks sasniedzis. un tad atkal tajā depra laikā - ka draugi un ģimene neapvainojas, ka cilvēks noslēdzas, bet nāk, teiksim, palīdz māju iztīrīt un filmu kopā paskatīties, bet galvenais turēt pie kaut necik socializācijas.
es zinu Latvijā dažus cilvēkus, kas tiešām šo ir apguvuši, bet tas prasa diezgan pamatīgu laiku, lai pašam iemācītos šīs "saslimšanas" dabu, kas turklāt katram ir nedaudz individuāla. tam ļoti noderētu , teiksim, šo pacientu NVO, jo tā ir psihoedukācijas un atbalsta tīkla lieta, ne tik daudz tīrā psihiatrija.

(Reply to this) (Parent)