magnetisms

9.00 vakarā pamods
bļahamuha, nodomāju
visa dzīve pa pilpelēm
pa rūsainām dzelzeļa rijām
guli uz smirdīga uzbēruma
un ķer mutē kaiju piles
bļahamuha, visas bikses netīras
muhas drīz celsies, pavasari taisīs par izpriecu
bļahamuha, tādas lamu vāceles nav dzirdētas izsenis
tu gribēji iztēloties par gudru cilavēku
tu tautu meitas resnās padues
tu turks uz sašķeltas es pupas
tu tajā raktuvē visu prātu izkūkojis
tu tik sašķets savā savdabībā, ka opiju pīpēt nepalīdz ne nieka
ne par mata tiesu gudrāks nepaliec
kaut sēdi pēc stundām un zubri ķīmiju
un blenz uz palmu sklases stūrī
un puņķus rij, jo kolbās nezinām šķidrums
un ja saspļausi savu žulti, var uzliesmot un aizdegties
viens izsists stikls maksā desmit latus
tā ir vesela mēneša kabatas nauda
pusdienām, kādas kabatas
drēbes dāvina dzimšanas dienā
ikdienā staigā rozā biksēs ar pogām kā meitenēm uz labo pusi
kurpes, nospodrini savas sūri grūti nopelnītās pūtes
tu esi stulbs, jauno pionieri, tu nogaršoji dzīves zalkti
un zagi mātei naudas kasti, tu pirki konfektes un meti zāle ķēdi
parafrāzes riji kā kamolus, sliekām glaudīji kamiešus
ar kamieļiem rotāji grāvja sienas un tapetēs ietini, kad sāka līt
tu visu putuplastu nozagi no stroikas un būvēji mājās HES
tu esi tas tur no tā ES, ā, tad jau labi, tad jau mums pa ceļa
es ar motocikletu taisos Kubu sabraukt, viņš manam mazajam brālim izsita zobu
tas tagad puņķains sēž mājās un skatās Oza zemi
to filmu, kuru es tev neatļāvu skatīties, jo tas varētu ietekmēt pasaules skatījumu
kā Kafkas Process ietekmēja tā stulbā budista redzesloku
iesim sist budistus, kad saule norietēs
viņi atkal visas kakas nozaguši no tualetes
salikuši uz sava veikala letes un dzen mušas ar divstobrenēm grūtām kaķēm
tu padomāji un tu saprati, mēs tālu šitā neaizbrauksim, mēs dzīves ceļa jūtīs kaut kur piepļūtīsim bikses
mūs noteikti kāds notrieks, varbūt arestēs pedofils policists
vai prezidentes kancelejas vadītājs
varbūt padebils kaimiņš, kas vienmēr dauza durvis
bet varbūt kāds burvis no Oza zemes
aizvedīs mūs uz pūķa muguras un nometīs kā bumbas uz aborigēniem
tie napalma liesmas saķersies plaušās un atdos visu zeltu ļaunajam burvim
tas to pārkausēs indīgā sērā un iemetīs pilsētas ūdens krātuvē
mūsu vecāki sadzersies viskiju un no rīta izslāpuši piegāzīsies pilni ar viegli uzliesmojošu šķidrumu
tas detonēsies divos pēc pusdienslaika un visas pilsētas nomales būs liesmās
bagātie iedzīvotāji sajutīs deguma smārdu un briesmas uzliesmojošas
un dosies pastaigā savos parkos ar suņiem un pūdeļiem un saviem seno vīnu krājumiem
stums ratiņus kā zvaigznes sazagušies ļaudis un nenojautīs ka ļaunais bruvis viņus vēro
tas tomātus sarāvis pilnu kuli, mest ir gatavs un mesties pats, ja būs nepieciešams
tas tēlos uz ceļa nokritušu zaru un kad tam brauks pāri, prasīs kompensāciju tiesā
un noalgos vislabāko advokātu, prokuroru, tiesnesi un sevi, pašu cildenāko no cilvēku īpašībām -
pa seju došanu

vēl nevaru nomierināties
vēl tikai zāles pļāvēju izlasīt
vēl tikai pēdējo puķi izziedēt
un smaržā pieķerties pie mušmires kājām
kad tā lido, tad tā dzied
kad es klepoju, kāds smejas
smejieties lielie un varenie
es ozolā uzcēlu šrapneli
un kad atnāk zvaigznes un sastājas
rindās un līnijās pareizās
no gaisa tad nokrītu es no koka
kā lelle
tikai ar ģitāru
zvaigžņu ceļi tad atveras
un, kad, es prasu, nevaru sagaidīt
kad tad būs tas lielais koncerts uz klāja
un kad mēs grimsim vislielākā kuģī
ar tik daudz cilvēkiem uz borta
ka varētu noalgot veselu armiju
un uzbrukt kādai neapdzīvotai salai
to pilnu piebāzt ar tehniku
video novērošanas kamerām
skaneriem pirkstu nospiedumiem
un Karību jūras klusajiem pukstiem
papagaili kādu iestādīt pie ieejas virs durvīm
nolikt kād zaļu bereti uz galda
sveces sadedzināt niknā protestā
kā grāmatas dedzināja vienā vēlā pēcpudsienā
kā tie stulbie un tērētie idioti friči
kā tie piegānīto dvēseļu kapliči
kā tie visi mirušie, ko viņiem no mums vajag
kāpēc nelikt mierā normālus cilvēkus
kāpēc nevar dzīvot mierā un saticībā
kāpēc vajag uzdot tik daudz jautājumu
vai tad nav skaidrs, ka es gribu tikai labu
es pat šaut nemāku, bet ja iedotu saprastu
kas stāv aiz muguras dižiem gariem un saprastu
kā var iemantot mūžīgu svētlaimi
kas ar kokiem mums atnesta izklaide
papagailis, stulbs ēzelis, es eju gulēt un neko negribu
es nododu visus patiesības principus un atrofējos gāzes plīts otrajā nodalījumā
ar ieslēgtiem lielajiem riņķiem un acīm kā ābola delikatese
uz vasaras tersas sēž bargā dāma
un dala garāmgājējiem banānus
ar žestu, kas sevi nepazina karātavas
ko tad var gaidītu no parastiem cilvēkiem
tikai nopūtas un dzēšgumijas
iekšējo spriedzi un kulminācijas lietu
kā zvaigžņu karos, nejau Lukasa
kā pastarītis pīpē zāli
un es paslepus velku izpūstos dūmus un izdedžus
ar ogli zīmēju kārava dāmu, zīmēju pili un sev pīķi ar ko nodurties kritiskā situācijā
un ko sasildīties, kad aukstas rudens naktis, kad aukstas šķidrās kristāla acis
kad Viserions baltā kumeļā atbrauc un nokrīt uz mutes kupenā
kad visas tās nedataisītās Saulcerītes, kad visas nepamatotās cerības
mani vecāki mani adoptēja no dieva, bet tagad ko darīt kad vairs slepenpolicijas
es lasīju, es zināju, bet ko lai iesāk
kā lai dzīvo ar gaismas pili iesāktu un būvmateriālu tirgu sagrautu
ko pūt tu manu sveci daiļā
labāk aizejam uz kalniem palekt gaisā
tuvāk dievam tuvāk dabai
tuvāk pats savai izdomātai pļavai
ar taureņiem un kaktusu dziju
kā no liniem nošpikotu trahejas dzīslu
kā no palmu zariem izdzītu parīzi kā no taukainiem matiem sapītu avīzi
izlej mani uz patagonijas ērgļiem, izēd mai pa tīro un nolaizi
ar Saulcerītes ēdi un Kastaņedas ērgli
aizvediet mani uz laimīgo zemi, vai vismaz balto lāci lieciet galdā ar satori
lai tā nirvāna atnāk, lai kāds mani saprot
es gribu, es saprotu, es mīlu, es mītu, es mirstīgs, es aprobežots, es cirvis, es grimstu
es strutains, es pālis, pāķis, mans brālis mani aizvedīs mājās un uz mana kapa rakstīs paldies
ar krītiņu no skolas tāfeles, palikt pēc stundām un iztīrīt klasi
ar lupatu izgriežamu izlietnē un ūdeni izlejamu tualetē
un lekt no otrā stāva zālē un sašķobīt kāju un sāpēt
kā sāp visa pasaules telpa, pilna baltu un sarkanu paklāju
ar tapetēm, torpēdām, kakla siksnām un tabletēm
ar visām pasaules aptiekām un poliklīnikām
dispanseriem, pārnēsājamiem šaujamieročiem
nažiem un dakšiņām
nomoda stāvokļiem, pierakstītiem telefona numuriem
ar uzsvariem uz aprobežotiem diletantiem
un kaislīgiem mīlniekiem
ar apakšbikšu problēmām
un limonādi Taifūns uz atvadām

es redzēju debesis
fotogrāfija uz fotogrāfijas
es redzēju cauri sniegpulkstenīša sirdij
tu nopūti sveci smagi un nopūties
pakaļ aizlido pēdējais vilciens tu nobeidzies
tu manu mazo snigpulksteni nobrauci
ar divām resnām un melnām riepām pēc kārtas
no sākuma ar vienu tik rievainu kā rupjmaize
tad ar otru tik rievainu kā pirmā maija palodze
kā pagaidi, kā apstājies, tu paņēmi pēdējo balonu
kā debesīs paceļas dvēseles
pēc izslēgtas elektrības padeves
tu apstājies pie manis stāvoša
un noliki galvu groziņā pie kājām
es piņķerēju šallē sasietas atslēgas
tās zvana un es atceros tevi
tu zvanīji, kad manis nebija mājās
es biju izgājis pastaigāties un ālējos
kad atnācu mājās, viss sniegs bija nokusis
visas trepjutelpas sienas nošķiestas
divas izbrīnītas acis uz mani skatījās
no puspavērtām durvīm uz pagrabu
ies ieslēdzu gaismu un sāku varīties ziņkārē
kas mani sagaida pēdējā minūtē
kad viss, kas ir palicis, man rokā zem paduses
kad bārdas rugāji iziet ielās
un pikets pret mauzoleja likumiem
es vienreiz tā aplauzos
tagad vairs negribas
tagad un vienmēr turpmāk
es būšu pa rokai, kad vajadzēs
es šaušu strazdus un līņus ķeršu
ar savu lielo un resno makšķeri
es lāčus dīrāšu un cilvēkus likšu cietumā
es kāršu karogus svētdienās
un kūkas cepšu pašvaldību vēlēšanās
bet lūdzu, lūdzu sniegpulstenīt
atnāc vēl reizi pie manis izdert visu tēju
ar maizi un medu un rūgušpiena stacijas
mums rādīsies sapņos no atejas
atskanēs baisi smiekli
tur Teteris no 40. mājas iekritis un negrib kāpt ārā
izsauca ugunsdzēsējus, bet uzraksts ir nodrošināts
mājai pie kurienes, neatsauc atmiņas
māja tu turies, mēs nākam ar skavām
izārstēt apziņu, katru apziņas parazītu
izdarīt tā, ka smēķēt negribas
visiem nokniebt pincīša galiņu
visus padarīt par tēlnieka mācekļiem
visiem sevi veidot, nekad nepabaigt
un streikot, ja valdība izrādās krāpnieki
kājnieki un tankisti, suns un četri autisti
no kora Kamēr-nenāc-mājās-sēdi-krogā-un-dzer-alu

šodiena bija vienīgā
brīdi padomāt
kārtīgas sniegpārslas
kā nine inch nails izlasīt no abiem galiem
kā kaut ko monstrozu
kā kaut ko siltu
ar dūriena pēdām pieskaras pienākums
pieskaras silta piere pie nierēm
kā mazi parašūtisti paceļas gaisā
kā maigi nolaižas pienenes pūkas
kā krasi paceļas acis uz debesīm
kaut kas ne tāds tikko pacēlās gaisā
kāds varbūt pasaku dirižablis
vai vizuāls māns varbūt
varbūt Virdžīnija Vulfa spokojas
spogulī paskatos, viss ok

šodien lēnāka bija kā parasti
šodien guļot skrēju pār ceļu
dažādu cilvēku ceļus šķersoju
un barikādēs lēju eļļu
dedzināma, ugunsnedroša
uzzīmē nosvītrotu ugunskuru
bet ja salst, ja visas ogas apēstas
es nepārstāju brīnīties kā tā sanāca

tagad ar monokli atskatos drosmīgs
bet iziet uz ielas kā lielākais piedzīvojums
pārsteigti izskatās cilvēki sarunājas
būšu ko palaidis, varbūt sniegpulkstenīti
ar caru uz galmu, tikai to man vajag
tikai tas vēl trūka, tu man neaptrūksti
turies stipri, mēs tūlīt pacelsimies
pār māju jumtiem uz spožas raķetes
kā kaķi bez dzīvības rezerves
kā pie bosa nonācis Mario nintendo
Luidži, vai nejūties viens šajā sakarā
vakarā, sarkasma vakarā ar spožām gaismām
un trompetes spēli
ar kaklasiksnu smēri, lai neberž kaklu
lai nebojā ādu, sēžamvieta vāra
uz atvadām
es šodien aizeju gulēt un nepārprotams sasniegums
iekšējais atbrīvošanās kustības triumfs
tikai miegainība piesteidzās ātrāk
nepaguvu izteikties pilnībā ārā
palika iekšā stereo skaņa, mono kasetē ierakstīta mana
balss paliek skapī pa nakti
pa nakti man novelk drēbes un nokopē
atzīsties apkopēj, tu mani sargā
no visiem ļaunajiem eņģeļiem un bērnu bāriem
no šampanieša šaltīm pie durvīm uz pilsētu
uz lielo Metropoles viesnīcu
ar ačgārnām kājām
šodien lēnāk uz mājām
šodien kā pastardiena, šodiena kā svins
šodiena kā smaga barība, kā medūzas piens
kā asperāgs no Taivānas, kā Maķedonijas vīns
kā tu ar smaidu uz vaigiem
kā mani apraud ar airiem
kā tuberkulozi neizārstejamu
kā taukainu pieri uz iekšu
kā tramvaji apstājas pieturās
tā trauksme mani apdzen uz līkuma
bremžu stabiņi, klucīši
salikt vārdu no dotajiem burtiem
lucīši

šodiena ir sākusies ar sliktu omu
visiem tiem draugiem, kam karotes somā
pasmel medu un no rīta piecelies vesels
gribu būt labs un paklausīgs zēns
bet šodien kaut kā nav labi
pasarg dievs vēl sākšu nīst
naids, rendžers, naida piliens
tādas pavisam drūmas emocijas, kādas tad ir?
nu kaut kādas destruktīvas
un tādas vērstas pret vīriešiem
pret tiem cūkām, nuja, cūkām
tu pati varbūt nezini, cik daiļi runā spogulī
bet lūpukrāsas tēvija
tētuk, paņem mani klēpī

es dusmīgs esmu kā jau teicu
ne ta dusmīgs, jūtu, žultains
tāds pavisam var izrādīties nelaipns
tāds pavisam var kļūt nevaldām
apcirsties un mesties prom
nepateikt ne vārda, tikai i'll walk
lai tā doma iesakņojas
negribēšana, kā pēc daudzas vīna dzeršanas
kā tādas puspaģiras, tādas un muļķi paņemtas
es taču gribētu justies iedvesmots ik brīdi
bet tā stulbā Poltrova, bļin, jāiet pīpēt sētmalē
uzpīpēt pieneni, kaut kādu dadža kātu
nomērdēt kādu badā
varbūt pašam pakārties kūtsaukšā
varbūt paskraidīt plikam
vai tu valdi pār savu bērnību?
es tikko sapratu, ka esmu to paņēmis aiz škvarņika
bet ko parasti dara tālāk?
tālāk iziet plašās masās? atražot savu kombikormu? pārrēķināt PVN un IKP
un KGB un MK6 un cru ču-rā-jū
jū jū, mister jū ar hier and dont bi šai
jū mister šat ap i em traing to strādāt johaidī kādas aplauziena sliedes
ārprāts kāds kauns un negods ārprāts ārprāts atpestiet mani uz vietas nekavējoties es vairs nevaru gaidī
es esmu tik tālu nodzīvojis bet kauns mani piebeigs
es gribu aizgriesties, kur man iet?
pasūtiet man virzienu karti, nu taču vai nezināt kādu labu vietu kur vardes
nu kur kurkuļi kaut vai nu kaut kādi nomesti lati
tagad jau lati, tagad jau to šķēršļu jostu augstu ceļ un plati
nu zobu plati vai filharmonijas koncerta ierakstu
nu kaut kādu plato plati, pa blato dīvānu un sekciju varbūt tu mani pati
varbūt noklapēs mani uz ielas bandītu kaķis
kāds Begemots varbūt vai zaķis
ar krūšu galiem izņemtiem, lai saka, paskaties kādas tev daiļas ausis, zaķi
reklāmas magnātiem sūdi vagā
es esmu dusmīgs šodien un bezpalīdzīgs
es nevaru runāt, es jau atvainojos trubā
u-ū u-ū, psihopāti
točna, vecais, paklausies, psihopāti u-ū u-ū
gandrīz noticēju, tas biji tu, tu taisi tās skaņas
es redzēju kā aizgriezies pirms katra u-ū
tu domā esmu muļķis un dumjš, jā
kā jā, kā jā kājā ieķēros es savā un no paša rīta esmu pilns ar alkoholu
esmu piedzēries un man nevelkas nekas līdzi, tikai trakas suņu gumijas un vai spēj izdzīvot līdzi? vai spēj noturēties, vai tev ir citas darīšanas? tu taču mīli mākslu, tu pat daļu savas dzīves māklai velti, tad tagad tev vairs nav laika? un uzmanība vāja? nevari koncentrēties? bet kā tad mīlēsi mākslu, ja nespēj izbaudīt to sirds dziļumos, nu labi, es tev ierakstīsos cd, varēsi paklausīties vakarā, kad pārnāksi. droši jau aizmigsi ar ausīm uz galvas. pacel roku tomēr pirms aizmiedz, tā labāk būs pavēlēt prāta spējām ar paceltu roku var tālāk redzēt. ja katram būtu tāds monoklis, sapņi paliktu atmiņā labāk un tu varbūt neslāptu tik ļoti baudīt svešu mākslu, bet, piemēram, pats būt mākslinieks bez robežām, kā ārsti ir bez robežām un kā ir radio Brīvā Eiropa un kā translē mūsu smadzenēs nepārbaudītus starus, kas rada nepārbaudītus efektus un kas ir varbūt pat bīstami dvēselei. mēs savus ķermeņus pārbaudam, mēs mēģinām atminēt dzīves neizskaidrojamību. kā teica profesors, profesors nav nekas cits kā rūgta kafiju gultā izlieta, profesor, neesiet tik paškritisks, mums visiem pienām mīlestības nāve, mēs visi mīlam nomirt šad un tad, bet profesor, pastāviet uz galvas, visas jūsu krūškabatu pildspalvas izkritīs un varbūt kāda iedursies rokā un dzimušās sāpes jūs piedzemdēs sev līdzi. jūs atgriezīsieties pasaulē un atkal varēsiet dziedāt līdzi. kā tur bija, jūs jau zināt, pagriez skaļāk dziedi līdzi. radio Skoto, tiešām, tiešām. noticēji savai mīmikai un tagad laidies no kalna silē. katram bērnam ir kādreiz jāatgriežas savā mammā, savādāk viņa dzīve nav pilnīga, savādāk viņš mētāsies nesaprasts un neatradis dievu, neatradis dzīves neizskaidrojamības atslēgu. saproti, trūkst tikai viens diegs, atkarājušos smaganas strēli savākt kā paklīdušu bērnu, ko ģimene nemīl. jūs varbūt gribēsiet izsisties sabiedrībā, sāksiet smērēties baltā krējumā. padusēs saķeps kraudainais biezpiens, sāks kaut kas ost pēc... karātavām varbūt, varbūt jūs linčos tautas tiesa. sabiedrība, cilvēki, tauta, saproti, tie ir slēpti jēdzieni. tie sevī ietver mākoni, bet mākonī ir paslēpta lādīte. lādītē sēž lācītis, bet lācītim vēderā skaidas. tās iegūtas nozāģējot ābeli, bet Inga Ābele no rītiem krīt grēkā, viņa ēd kāda cilvēka audzētus ābolus, varbūt tie ģenētiski modificēti, bet varbūt pirkti bioloģiskā veikalā, bet sēklas tiem iekšā kaut kādā veidā ir dabūtas brūnas un sulīgas. smaržo pavasara ceri un tu arī ceri, par kastaņas lapām un kodolkara ziemu, par aukstiem kalniem un ziemas aizejošo prieku. tu ceri un nevajag mani apbižot ar visu to nelietderīgo iestādījumu skolu, rododendri pie skolas neaug. skolā iet putuplasta cilvēki un ēd no maizeskastēm baložus. labs ir, teica brāli un aizgāja armijā cept cāļus. noklusinies tagad nešpetnais, tā garīgā vērtība, kas manī kūsā, es baidos izpaust dusmas, tās nav likvīdas akcijas, visam vajag galamērķi, pat sarūsējušai riteņa ķēdei un piesiet tās galā Guliveru un vest pastaigā kā lielu suni. vest pastaiga sava darba augļus, izrādīt pacietību, pateicību, iecietību, uzmanību, cik ilgi viens cilvēks var izturēt nomāktību. jūs kā terapeits man mācēsiet pateikt, laika pietiek tikai gaļai. ja atlicina laika sprīdi, tad pagatavot var naisi un tīri. krevetes klusē, tām nav ko teikt. tikai lai sapurinās, kad nāks pārbaudes, ar tabulu aizpildīšanu un reizrēķinu grāmatiņu, skaitīs ar bīdāmiem kauliņiem dzērvenes, pārbaudīs kontracepcijas līknes, visurgājējus atlaidīs, pieņems jaunas Stārastes, piemiegs ar aci kultivatoram, nošaus kādu traku dzīvi, izbeigs mājdzīvnieku. es neesmu gatavs padoties, es joprojām jūs svētu, es svētu jūsu uzmanību un jūsu acu garos stādus, jūs visi mani atveduši, es nevaru nodot tik tālu. kā palikt kalnā pusmastā un nosalt bez telts un bez kompasa. bez termosa arī nosalt un arī bez gaismas nosalt. kad saule pārstāj mēdīties un ceļ meitenēm augšā kleitas, tad var iedomāties sajūsmu, ar kādu es ietriecos kokā vai citā mašīnā. ar tādu ātrumu var aizraidīt viņsaulē, bet es tikai atvainojos kārtējo reizi, es varēju nogalinātcilvēkus, es varēju iet bojā stopā. bet tas ielīksmo sirdi bez iemesla, es ieguvu šodienas prieku. tas nenācās viegli, bet es atkal esmu dzīvs, vai tu?

es aprobežojos no divām pusēm
viena sastāv no sāniem, tur mīt gulēšanas mānija
otra ir slidenāks temats, to apsriest var izslēdzot gaismu
ja gaismas ķermenis, pieņemsim, ir nokalpojis mūžu
ja katra brīvas gribas skudra
sadomā iestāties Valvdorfa skolā
ja visām dzimtenēm izsūta kartiņas-ielūgumus
un markas, šīs debešķīgās markas
ar Marksu un Mao un sarkaniem karogiem
es jūsu šahtjoru brigādi apbalvoju ar ordeni
ziniet, trimdā mēs sūtām tikai ārkārtas stāvokli
piemēram, vareņikus dod tur pusdienās un vakariņās
brokastis par dālderu divdesmit gabalā
jau tālu mans vectēvs bija savās domu gaitās
tas izševirēja visus prāta apcirkņus
tikai es tāds padumjš aitu ganiņš
mans talismans mani nodod partizāniem
ar uguntiņu karogā, tie izķer zosis laidarā

ir diva veida nogurumu, vienu tagad rādu
tu stāvi ar paceltu plinti un krūmos
skaties cieši acīs neredzamās un baisās
tu iztēlojies, es tevi zinu
tu visu iztēlojies par labāku esam
ja, piemkēra, es redzu družbu
no vārda draudzība ar zāģi sakarā
tas ir, simbolam ir pastāvīga draudzība
un paralēli zāģi
ja viesi noprot patieso melanholiju
tad atliek tikai noplātīt rokas
kā stāvēt rindā uz kino
kā sēdēt piebirdinātā dīvānā
tajā divvietīgajā par trīs piecdesmit
ak tad tagad jau labākas ziņas par šo
ak tad tagad jau skolā māca par šo
par kara mākslas nomenklatūru
par pastnieka zābaku smēri un zupu
no rīta vakarā, pusdienās jāmaksā
kad acis iet greizi no sacirstās malkas
no sarautajām pienenēm un piena uz lūpas
kā neizmazgājama emblēma šīs dzīves pamatskola
kā vidusskolas izgudrotāja purgatorijs
kā augstkolu kāpa kā kālis
mani prābis
kinul, on sam prišol
ņivinavata ja
ņivinavata
ta-ta problēma, kā ar cirvi notēsta
piedodiet trauki, es saplēsu kaimiņu siltumnīcai plēvi
pildspalvu mutē un kāpt uz jumta baznīcai
tur tas spīdīgais gailis, ko Ķīsis notēsis no tērauda lietuves vai lietuvēns, nav skaidrs
bet tikai piparnīca mani iedēsta un es neizliekos par pastnieku
man pat nav beretes kā Vācietim, vai instrumentārija kā Ziedonim
tikai tāds padilis maciņš, kur es savu taukaino seju
slauku ar rūpīgu soli ikdienas darbus no skolas uz armiju
atnesu pilnu ar pārtiku somu, lences knapi izturēja slodzi
bet priecīgs un godbijīgs, labas sajūtas par pūliņiem atmaksa
samaksājiet tagad es nedroši saku
bet atzīmes dzīvē nespēlē kārtību
kā spēlēt duraku vai pokeri
vienmēr kāds patur plaukstā džokeri
kā jokoties tev iemācīja sētā, tad nāca pagalma gadi un beigti baloži pie ventilatora staba
kad katakombas bija tīras un visiem rokās klausules
kad katrs var sev piezvanīt no rīta un iekliegt logā, paklausies
paklausies, tu kurlā pasaule, es tavu zīmju rīve
es katru dienu paģēru sev dzīres
bet visas manas drēbes kūp no gravīras
no svētajo un nimbu un zeltītu ķiteļu rindas
visi grib man rīkli pārraut, jo man ir mana dzīve
bet beigtajiem tikai atliek vērsties pie dzīvajiem
un gribēt darīt tā, lai visiem no maisiem aug vīni
ar diviem stobriem pudele, no diviem kakliem tek asinis
dzīvie skatās kā kārtējo mīlu aizvelk mirušie uz savu mītni
kur tumš, kur auts, kur gurst rokas
kur sniegs ir kluss pat klusā rītā, tik tumšā kā pudelē paslēpta vēstule dievam
ievies bļa kārtību sūdainā dzīve, es gribu būt Gribojedovs vai vismaz dzīvot Vīnē
es gribu, es gribu, tu mani arī gribi, tev jāgrib, jo savādāk tā nav dzīve
es gribu vīnu, es gribu, tu smirdīgā pretestība, kur atduries?
kālab pēc mana prāta nenotiek zīmes?
kas mans prāts sliktāks par dzīvi? kur radies tu saulainā smilgu vācele
tu pātagu tirgoņa meitas plācenis
tu tu vainīgais
tu pie visa stīvs un gauss
un mani nepiemini savā monogrāfijā
bet man skumīgi, es kasu galvu
tu zīmes zīmē rūpīgāk kā parasti
un trauksmaini atdzejo dzīvi jau atkal
jau atkal pil lāstekas un putni mirst badā
nav semušku šo pavasar, visas sakārtas barā
visas vienkopus, visas globalizētas
visām zīlītēm sirdis strīpā
krustiņu veido sarkankrūtīšu pirkstiņi

tu mani pazemināji rangā par trim
trim karotēm cukura
trīs holesterīna pakāpes
pēc katras no kurām jātaisa operācija
jāveic attīrīšana saskān ar
tā kā, ņemot vērā, savā ziņā
skriet sienā
iedomājies, kādu caurumu var izsist ar regularitāti
cik lielus panākumus var gūt ar pubertāti
tu iekliedzies un sienas klausās
tās visas ir dūmakainas
tām visām pūkas no deguniem, tās ausās
ar ausīm klausās, ar deguniem bakstās
skatās un neliekas manītas
izliekas, maitas, varbūt maisveida
bet varbūt rokās saķertas mušmires
vai tad nepazīsti? sarkanas ar baltiem plankumiem
kā sniedziņš un uzsnidzis un tad katrai pārslai pa virsu lietus lāsi
kā tādu marcipāna mākonīti
tu domāsi, varbūt izliksies
bet tikai izlecis cilvēks sapratīts
tos četrpadsmit stāvus līdz peivmentam
iebetonētās holivudas zvaignzes un plaukstu platfromas
tādas bikses platiem galiem kā Taksistā
tādas trakas frizūras kā Taksistā
kā izsisti zobi smaida uz mani
visi gurni nobersti jēli
tev pistole spiež kaulus
tavus maigos bērna mugurkaulus
pie ortopēda sēdēju stundu
iznācu pavisam cits cilvēks
pilnas kabatas zelta
zobus varēšu ielikt no jauna
varēšu izskatīties kā filmās
kā Deniro ar ķēdi pie suņa
kā tai mafijas filmā
kur es biju filmēties vilnā
ha, tu taču esi pavisam stulbs
vilna un vasara
savieno mani tēvija
tu traka vasara, kad karstums mūs nodevīgi masē zem vidukļa
tu esi traka, es saku, tu esi tik traka kā mana krustmāte
es sevi nokristīju sātana baznīcā
sātans ir vecs, smirdīgs perdelis
tu neticēsi, labāk dari, to visi tagad mūsdienās dara
to visi ir iesākuši darīt un to tev būs darīt līdzi
skaties manas kustības, iegaumē, varbūt nofilmē
tad videomontē un atrādi man savas krūtis pirms ieši uz ielas pēc rupjmaizes
brūtes stāv rindā un negaida paniku
pašas kā lielākais pārsteigums vakara
novilktas apavu zoles un blūzes
kleitu piegriezumi un caurspīdīgs piegriešņu papīrs
visas laiko apakšveļas un krūze
stāv rindā pavērtām mutēm un mutējas
sarkanas lūpukrāsu pēdas paliek visur kur skatos un eju
kā sekojot Ansītim viņa drupaču gaitās
vedu Grietiņu uz azbesta kalniem
tur brīvdienās ekskavatori nestrādā
bet no nosmulētie vadītāju ģīmji
publicē avīzēs savas sievas slepeni taisītas kailbildes
un saņem naudu par katru klikšķi
aizsūti draugam adresi, tas aiziet uz saitu, noklikšķina, to saskaita, mēneša vai ceturkņa, ja bildes nav labas vai ne pārāk vai tādas uz trīs ar mīnusu
jo labākas bildes jo vairākas piesakās
visām ir krūtis kā gumijas košļenes
tu vari staipīt to čeku, ko saņēmi
vari mēģināt izbirdināt satīru
dimantus varbūt, rubīnus tur, safīrus
kodolreatoru varbūt gribi projektēt
vai milicijā strādāt par stukaču
par KGB aģentu, par putuplasta cilvēku
par slepeno lietussargu špricētāju
par uzpērkamu un bez morāles
varbūt tādu, kas zin labāk par Allāhu
varbūt gribi sevi pasludināt par Dievu
bet tad tev no sākuma būs jāizdzer saindēts piens
ar etiķeti būtu labāk
jo tad es būtu drošās rokās
debesīs mani autobusi gaida
un katrā no tiem sēž tukša maika
kas mani sagaida ar applausiem
un es noguris no ceļa sāku iet lēnāk, bet tuvojos arvien ātrāk un ātrāk un sāku bažīties, ka sasitīšos pret dzelteno karkasu, kas manas saules dienas saskaita un kvītis vēl paprasa, sasummē un izmaksā man tās niecīgās sardīņu apkakles, kas mani notur par tūristu un apkrāpj par

es atkāvos un biju gatavs apstāties
pie ierastā grāvja trīs mašīnas stāv
gaismas izdegtas, varbūt visas spuldzes apēstas
bet varbūt vadītājs uz sēnēm
vai bremžu pedālis iestrēdzis
vai kājstarpe mitra no pamperu lietus
piedodiet, es te mazliet paravēšu zāli
un lūr pār plecu, jau krēslo
tālās ugunis uz Tallinas šosejas
visas apkārtnes zemes kāds nopircis
būvēsim viesnīc, divas zvaignzes
vienu pie krūtīm kā karotājam
vienu Bukovskim kā kāškrusta pamācību
tu domāji varbūt, ka izspruksi cauri,
bet tikai ar vienu roku cilvēks var pārnākt mājās
tikai ar acīm var redzēt spāres
putni dzied lampas trīcošas dziesmas
atslejies pret garīdznieku kā drošu aizmuguri
mafija atlēja ikdienas pienu
kaķim bez zobiem ar augsu pieri
kaķim ar intelektu augstu kā pieri
kā slapju pieri slepkavojot bērnus
kā izšaujoties lodei pakaļ
cauri dūnu segām un vārīgām vietām
kā nepiesegtām pastmarkām un aplokšņu aizkariem
kā traumotoloģijas institūta direktora kabatai
kā baltai lapai no manām skolas dienām
kā divniekiem par algebras sienām
kā tu, kā es, kā mēs visi
kā mēs visi, kā mūs visi
mūs un jūs un arī jūs tur ar pasi
turiet savus dokumentus taisnā stājā
tikai un vienīgi kājās stāvētāji
pārējie ir sveši
ar atlocītām piedurknēm, ar paceltiem deguniem
aizvērtām atvērtām acīm štrumbantēm
ar aizkaru stangām pie kakla kā tariņiem
tu jau saprati ātrāk kā parasti
tu un tavs pēdējais vārds no dziļumiem
mēs mūs visus mūs visiem ar visiem
kauns un kodola pētniecība uz galda
tu izdur štrumbantei aci un skaties
kā drupača uz sarkana galdauta uzvedas
vai vaid, vai ir silti, vai kāds no klātesošiem ir atnesis pili?
vai visiem ir silti, vai nevajaga segu, vai putuplasta plāksteri
varbūt asiņot par tevi
varbūt izdert tavu tēju
varbūt tevi nosist
varbūt tevi izcept kotletēs, bet varbūt dot priekšroku peļu gaļai
suņu gaļa, mazu bērnu gaļa, mēs šodien esam uz tabletēm
mēs šodien saviem bērniem dzeram tabletes
mēs noglaudam to galvas un iztaisam rūtainu seju
melni sarkanīgi plankumi no dzeršanas un nieru un aknu darbības traucējumi
tu zināji pirmāk kā attapties pilsētā
bet visas kurpju slepenās kabatas mūs izmeta pludmalē
tu zināji vienu lietu labāk par visu uz vietas
kā zibenes iespēra tu saprati prieku
tu izkalkulēji tā slēptākos manevrus un izgāzies kā sēta uz palodzes

maniem logiem apkārt ir rozes
tās aug un es skatos kā bērnu atvases
atmaigst pret manu skarbo sirdi
es biju karā kādreiz bet tagad esmu mājās
esmu kļuvis mierīgāks, ja neskaita karu man galvā
es dažreiz šauju cilvēkus
vai aplaupu to īpašumus
nekustīgi ķermeņi vārtās pa zemi
ar diegiem tos kustina mēnessbērni
tie ar rozā štrumbantēm un lielām sarkanā ausīm
kā piepampušas drudzī, bet tā nav taisnība
visurgājējiem vientiešiem un galveniem policijas darbiniekiem
visiem ir divpadsmit gadi un visiem ir personīgie zāles pļāvēji
ielejiet benzīnu un tas izskatīsies labi
tikai un vienīgi parādes durvis
notriept ar matētu krāsu un uguni
pielaist savam sausajam sērkociņam tik ļoti
ka katrs solis tumšā mežmalā
atbalsojas galvā kā Venēcijas biennālē
ar čaumalām

pienu, jūs cienītais, nopirkāt par vēlu. vēl rododendri nebija saplaukuši, kad jau visas miesas zaļo. tu sausu rokas sārtu nosalum. tu krunkaina ēde uz manis sēdi. tu trauku lupata un nežēlīga karsta ūdens strūkla. apšļaksta virtuves kombainu un mani ierauj tādā kā gaļasmašīnā. tādā kā. tu esi tāda kā. tu mani tā kā. kur tad palika visa cilvēcība. visiem ir tikai divi pilieni padomā un izpil tos trejādā ātrumā. ātrāk pie putuplasta mielasta galda. ātrāk gultā un no zeķes ārā. vispār ātrāk, ātrāk visu. vistu gumijas uzmavas. piekodini sev attapties gulašā. redzēji to cilvēku, kas man pārdeva lūpukrāsu, viņam bija gulaša acis. tu teiksi, es nesaprotu šo autoru, jo manas gultasvietas draivs, mans ieilgušais kauns, mana mašīna no ārpuses zigzagā, it kā es zinātu tikai to, kas slīprakstā. tu taču esi no kauna līdz abām malām izpleties kā tvaikonis pļavā. tu saki tu-tū un pazūdi skatienam, bet palikušās zilbes mūs nodod betonam. šīs starpbrīžu smakas, šīs nopīpēto cigarešu žēlabainās acis un lūpas, kas kaktiņos vīst un plaisā un sprēgā sniegpulkstenīši vēsajā gaisā. tu saki, stāviet kungs, tas nav par daudz, jūs atdevāties maizes drupačām kauns. bet linolejs nav kārtības rullis, to atsvabināt un paliks tikai ceļa rullis, kura šoferis mans draugs. ienāciet uzpīpēt un parunāt. ienāciet mani pacienāt. mēs jūs visu jūras garo gadu gaidījām līdz jūsu pastkartes mūs izsita no līdzsvara. tagad jūs mums esat draugs, bet vai Gulivers to varētu pacelt un būtu priecīgs? tas nav aktuāls jautājums aizjūras karaļvalstī. tikai un vienīgi domīgi skatieni, bet lai varētu nodejot valsi bez pietupieniem, es jums ieteiktu pieteikties teikuma beigās tuk-tuk. kā paslēpes es tevi paslēpes. tu mani atradi smiltīs ar uzgali galvā. atvērās acis, kad saule un akacis mani izgrūda smilškastes apmales. tagad jau katram ir reizrēķins galvā, tikai un vienīgi savtīgi nolūki. bet ja tu atrastos rokas no kabatām, tad jau nu būtu viss kārtībā. vai tā? tā, klausies, kundze, jūsu nagi man spiež, manas krūtežas drausmīgās ilgas pēc Parīzes. es nolikšu statīvu tālākā stūrī un atspiedīšos pret jūsu marmora krūtīm. tu sapratīsi rakstību un izliksies plika, tikai un vienīgi ražīgi niķi. kauliņi rokās iespieto

kāds stulbs un neprofesionāls izgājiens
tik niķīgi pakārties gaismas staros un gārgt
tik lieliska un nevainojama muļķība
bet tikai helikopteri zin atbildi un dudina
ātrāk par vilcieniem tie tiek cauri tuneļiem
un gaismu otrā galā pārvērš par uguni
kā pīpināt gājēju pārejai
vai dzērājiem noskrandušiem un slimīgiem
kā maisveidīgā pufaikā iebāzta dzērāju sieviete
ar numuru astoņi uz piedurknes
kas atglauž savus taukainos matus
un atvāž līkos zobus
es tad iedomājos, varbūt tas ir kultūra
tas kā augstas attīstības pakāpe
par benzīna dvaku kā CalvinKlein džinsi
kā Levis strauss saēdies smiltis
kā trulās sāpec no pārgulēta samizdata
un teatrāli gumijas zābaki uz matrača malas
tu visu atradi par smieklīgu esam
tikai zobos palika resna
adata vai krūšturis
es neņemos būt pirmais spriest
kājām pa priekšu rokā iekšā
tikvien tā prieka uz gurniem un sirdī iekšā
tikvien to stalažu, lai stalaktītus grauztu
un putnuiedēkļiem cekulu kaltu
beztolks, tu resnā zarna no marmora
tu gugenots nedataisīts un bāls
es vēl vienu marku ar Marksu paņemu
un izšķīstu kristāliskā ziemā uz palodzes

es nokritu no kalna un pārvēlos
nebiju uzreiz pie saprašanas
vēl brīdi gulēju vaļā acīm
baidījos pakustēties, varbūt kaut kas salauzts
bet tad jau apēstās pusdienas nosēdās
prāts palika mierīgāks un vilka uz gultu
izģērba mani maigas rokas un sāka masēt man locekli
tas izauga lielāks par karību vulkānu
un nobeidza nabaga spārīti savos lavas izmešos
tie izšāvās un apķērās
kā upe skrejoša nevar apstāties
tā noslauka visus logus pirms pavasra
un visām mušām izrauj kājas no gurniem
paliek tikai tievi kauliņi
gar kuriem sulojas sulainis kaulains
kaulainam kaulam kā kaulu kaula smadzenēm kalpi
tu nejoko kā toreizēja pietāte, paskaties apstājies ieelpo dūmeni
tev taču brīdi atslodzei iedeva un tagad kā parkinsona slimība
mūziku izdzenā vaļa sirdī
vēders gurkst iedzert kolu ar sīrumu
divas tabletes tailenola putekļu
tera flu kapilāru dziedzeri
un pesticīdi mani padara mierīgu

es sastapu neprātību, kas mani attur no daiļrakstīšanas
es cenšos sev iegalvot, ka tāda nepastāv
ka tīri prāta manevri un mākslīgo tiltu celtniecība no pantoniem
bet tikai un vienīgi grūtsirdīgi grūdieni
no apakšas, varbūt briesmonis
varbūt iesprostatas zivs administrācija, arodbiedrība
kādas citas jūras veltis
viss paredzēts apēšanai
un referenču izdarīšana it kā nekam nebūt derīguma termiņa
itkā visa mūžība būtu sterilizēts piens
un sterilizēts bullītis, lai laidarā mierīgi
un gaiļi un vistas un mēslu smārds
tikai ar dakšām var atstāt vārtus vaļā
lai ienāk svaigs gaiss un saule nepaklūp uz dakšām
tikai kūtī ir dakšas, saka tēvs pie galda
cepas maize tosterī, bez drošības mehānisma
es reiz nošāvu cilvēku netīšām ar dienesta pistoli
bet kaunu, negodu, nožēlu nejūtu
tas bija nelaimes gadījums un es to varu racionāli pamatot
viss, kas ir ārpus mūsu sapratnes, to visu vajag izolēt noteikti
ja ienāk prātā doma negudra, to nodto mācītājam cellē
tie gudri ir un zinā kā rīkoties
tie pakar kaunu vai citu domu, piemēram, nožēlu
pakar savā tumšā pagrabā ar akmens velvēm un sit līdz tam pazūd apziņa
līdz izslēdzas sapratne un viss palikušais ir tikai ilūzija
tādā sarkanā agonijas mājelē
mani iespundēja uz ziemassvētkiem
vēl tagad kaujos ar murgainiem sapņiem starp tēvreizēm
bet pastpēt nokrustoties, pārmest krustu, nomainīt kāju uzsvaru, salikt zilbes un divdabja teicienus
mēs visi esam dieva bērni un katram uz mutes pietiks vietas, uz lūpām, lai citam neteiktu ļaunu
lai glabātu sevī dieva vārdu un pesteļus gaiņāt kā barbaru armijas kaijas gar krastu
gadsimtiem ilgi saglabājas tikai stabilas vērtības
indivīdam nav nekādas teikšanas
vēsturi nosaka baznīca, valdība, svētais gars un cars Vladimirs Suvorovs
tu gribēji draudzēties ar viņa attālu mazmeitu, gāji viņai lūgt Mērnieku laikus vidusskolas obligātā kursa ietvaros
bet viņai apakšbikses bija baltas un tu tās nekad neredzēji
tikai iztēlojies ka ka jāj baltu poniju un savās fantāzijās aizvirzījies uz pareizā ceļa
aizmirsi sevi iepērt pirms miega un vēderu glaudot priecājies par proteīna koktēļu iedarbību
olas un banāns no rīta, auzu pārslu putra un plika novārīta vista ar rīsiem, tāda karaliska diēta
un muskuļu masas trīsas un visas dzīslas kā dzītas kuces pakaļ jaunajam Sīsifa kalnam
kas apkakājies ceļot putuplasta plecus, citu komjauniešu atstātās pļekas
kā zaļumballē izbraukuši barbari, vandāļi, kā sarkanās armijas palaisti slepkavas mierīgā lauku novadā
tā mēs viņus visus izvarojām un atstājām beigtus vāļājamies grodos un dzirnakmeņus sējām pie Šlesera sejas
lai tā pirmā ierauga dieva sodāmības kodeksu baiso Kodeksa grāmatu baltos cietos vākos nogrābstītos ar liekuļu svaru
ar ķerru ved savus vēderus japāņu mandarīni un pērk brīvdienu kotletes Kanāriju salās
tikai gudrais sapratīs visus ietves likumus
un paģērēs sev labākus dzīves apstākļus
tikai saulainiem cilvēkiem pietiks drosmes atkāpties
un noskatīties uz garām rindām lielveikalu skatlogos

lai nākamajā reizē būtu pacietīgs
savādāk atņems pēdējo kreklu un bikses
paliksi par apsmieklu partijai, draugiem un kavalieriem
visam geju bataljonam no Sīriņu kalniem
no lielajiem Alpiem, no motokrosistu ķiverēm vērsies acis kā mehāniskās ķēdes
kā ar roku griežamas atslēgas un Bariko jauni sarakstītās grāmatas

iedomājies ainu, stāv grāmata uz galda un tev rokā ir ērts tērauda nazis
ko dara nacisti sapņos, kad atrodas izeja
kā aizmūk no cietuma kara noziedznieku atmiņas
kā atdalas miesa no asinīm, kur paliek gars tai visā putrā un nemaņā
kā var mocīt nevainīgus iespiedējus, ka Mein Kampf publicē presē kā lielu panākumu literatūras gaumīgā lielformāta presīte
visiem lieliem cilvēku mīļotājiem, visiem, kas vēro svaru vai lielās
visiem un nevienam izņemot, tikai un vienīgi trauksmainas atmiņas, preses relīzes un

es apēdu visu gaļu no šķīvja
piedzimu ar nazi mugurā
un tagad guļu uz mutes kanālā
zivis manu asti ēd
es esmu kodolzinātnieks no Nezinīša uz Mēness
jūs zinājāt Mēness fāzes
jūs zinājāt zelta frāzes
un veikalā izvēlējāties labāko linu
caurākās lāpas un košāko krāsu
trubadūra traumas
vesels saraksts tik garš kā tērce no mutes
no siekalu upes, noliela attāluma mesti akmeņu krusa
visas vistas kā Windows jaunā sistēma
visas gaiļu cekuli un priekšmeti gausai izkārtošanai
jauni deko stili un garmatainas samtenes
tu trūcīga Lomonosova sieva, bet tie gadsimti bija tik drūmi un auksti
tad jau labāk ieiet Jāņa Rozes grāmatnīcā un iznākt ar kaudzi kauna
par nozagtu pildspalvu izraidīts mežā un neko no ierastā ritma neatmin
tikai ozola zīles un kaprāļa rangu
tikai nomierinošas zāles un nekāda entuziasma
gaļa nogalina cilvēku, tas ir fakts
to pat grāmatā var izlasīt vēl neuzrakstītā
un tualtes papīru izritināt pār šoseju, lai nodomā, ka ceļa beigas un jāsāk lidot
un Marsu, Venēru, paparaci pili vai pili no knupīša
kā sausu pienu iejauc putraimos, kas uzbriest no lielas uzmanības devas
no pārlieku liela sāls daudzuma
kā avīzes DDD dīdītāji un pretekļi
viņiem ir rozā, nē rižas bārdas
un katru to kustība dveš dvēseliskas sāpes
par mostrozu degvielas trūkumu un dzīvnieku sāpju pakāpi
bet gaļas kombināts klusē un mums visiem ir ļoti ierobežots klape
kā mušu sitama pletne, tikai ar asumiem un elektrības ganu kā guļošu policistu, kā mirstošu likuma kalpu, kā nospārdītu trotuāra apmali un Kaligulas galvgali
tikai ar trosēm mums izdosies atminēt mīklu, pastaru un nekur neuzrakstītu
tikai ar neizsīkstošu entuziasmu un apkārtni neredzošu bērnu
dzemdējiet sev atvases, kā salmi no gumijas prieka

kaismīg rosola bļoda
ir auksts
es iešu apēst pa kanti
tu nāc arī
ar ēdi un kraupainu sēni
pagaidi papriku
paņem pie rokas autobusu
mašīnas palaidiet bērnus uz pārejas
pārējie tēlo bērnus kaut ir pieauguši
jūs tēloja skolotāju bērnus
lai varētu skatīties mammai zem svārkiem
bet tikai katrs no mums pazīst cisternas
tās visas mūs apputekšņo un palaiž ganībās
jūs varbūt iedomājaties esam gudrāki
bet ar žileti var saprast slēptos draudus
un Tarkovskis man atsūta vēstuli
kurā ar lillā burtiem uzaicina uz izrādi
viņš mani grib seksuāli pavedināt
nemanāmi izvedināt no bērnudārza nožogojuma
varbūt pat aiz gurniem pacelt pāri un otrā pusē atkal piesteigties veikli un nocelt nost
un uzdāvināt man rozā banti un tajā iesieties pats kā dāvana
un raisīt savus vārdus un nabas saiti
kā Lielvārdes jostu pārņemtā nacionālismā
tikai divi klusumi ir palikuši pāri
vienā no tiem es nolieku karoti
pirms skaitīt tēvreizi un mesties zupā
un karot ar kartupeļiem un
ienaidnieka kuģus gremdēt ar asu skatienu
un tabasco mērci
visas tās garšvielas
nolīst kā sālīta patiesība pār maniem trauslajiem pleciem
un es varu pacelt tikai savas bēdīgās acis
ja kastrolis, šis numismātisma oreols
šis pierādījums par ārpuszemes civilizācijām
es to notriekšu kā notriec kingkongs lidmašīnu
ar veselu kravu bērnu bāreņu
un vecu sieviešu ar baltām bārdām uz dzimumzīmēm vai bez tām
bez pases vari izbraukt cauri Eiropai, ja vien esi ticis iekšā
bet iekšā mēs visi kā iešūtas ampulas
un nanotehnoloģiju pareģi un geji
visiem mūsdienu filosofiem un ārstiem
ir gejiskas tendences
tikai sarkanā krusta pēcteči
mani var savaldīt pa ežiem nosaucot
un ar roku atmetos it kā sakot, neej tik tālu, tur tālāk ir pudurs un tu nespēsi atgriesties, tu apmaldīsies un viss, kas paliks pāri no tavas atmiņas būs baltiem diegiem izrakstīts, it kā gribot teikt, bet noklusējot, ka Viserons ir debešķīgs tēvs, bet tikai retais no mums sastaps to kungu, to augsto spēku, kas nomiris mums par godu
krāc māllēpju pudurī pie izspļautām košļenēm un vecām meiteņu biksiņām

trula sāpe pakrūtē ieurba odzi
bet tikai katrs no mums zināja ko
tu zināji, es zināju
bet ko mēs kopā izdomājām mirt
lai atstātu brīvu vietu zvaigznēm kur nirt
naksnīgā piena ezerā
un govs galvaskauss smejās
uz pusēm pārplēstā sejā
iemājo beidzot klusums un ķirzaka
sagrauž pēdējo prozaka prizraku

galvenā ir ideja, doma, simptomi, esi uz pusi kā Linkolns, audzē bārdu un dziedi kā Lenons, airē kā Hemingvejs, dziedi kā Kants, smirdi kā Kamī, kamielī kā Sartrs
ar rokām pēc asinīm, atbrīvot sārtu, tūlīt nesīs kārtējo smārdu. kārtējo beigto filosofijas studentu, amfetamīna krāvumu un leduslaikmeta mamutu. iztdur sev sirdī traheju, izelpai pietiks ar rupju kapeiku. tu esi sprādzienveida dimants un tavus dinamītus tagad tiesā tiesā tiesneši pie rosola un dzied dziesmu par rozā panteru un rausta viens otrau aiz apakšbikšu gumijas.

iegaumē mani kā pastaro tiesu
un izdzer līdz nulles atzīmei grādus
kā apdullis skrien ap gaismas avotu
ap baltu spuldzi ar melniem akriliem
bet tu jau zināji mani pirmīt
tik vien kā pastara zīmogs
gaismas attālos līniju zīmuļus zīmē uz kartona papīra kasti ar zīmogu no viņpasaules astes
ar kokiem sarunāties un izlikties
ar Pasternaka pieraksta atslēgu
ar taifūna un torfa sastatņi
kā kulminācija manai sapratnei
nu dien
ar emigrācijas apliecību uz robežas
izlaiž garu un noliekas slīprakstā
itālis
šņorzābakus osta ar līmi pielīmēta sirds pie rokas
nekrati trekni, nobruks sistēma
vandāļi nomauros trauksmi un atskriesi
kulinārēm celt svārkus un dedzināt bizes
tikai ar mauru cēlo tēlu
tēlainību tuklumu tievumu un resnumu
stulbumu
kvalitātes zīmes resnumu
piezīmes maura malās
tu krasta stacijas masta gala maestro

klarificē mani atmosties
es izstiepšu tev raskladušku
druška atnāks, atnesīs apelinus
es mandarīna līgavas foto sulainis
tu traktiera izmeklētājs un latentais dzērājsuns
biča, tu nekaunies, es izlieta ūdens smārds
uz biksēm un ilgi nemainītām zeķēm
bet tikai ar tavu atļauju
tu pati teici, atļauju
es tagad goros gar stikliem un sagrieztiem pirkstiem rādu uz spoguli
tu redīsu izvaroji ar knīpstangām
un bērnu radīji negribētu un netīru
ar sīrupu tavas dienas slacītas
bet Viskonsīnas gaisa stacijas
tās visas kavē reisus
manus rēzus-negatīvs cinīts
pukst nopakaļ pie striķa
puk-puk
izpūtēja nedienas un gāzveida nokrišņu pēdējais elpvilciens

perifērā trajektorija aiznes mani apguties
lai sārņi nespēj dzmdēt bērnus
šajā sāpju piestieptā pasaulē
tu nostiep striķi veļai pār balkonu
un satelīta antenu aizskar zem goda
ar troses palīdzību tu atraisi važas
un nelielas Baikāla bažas
bažas nomirt neredzētam neredzamam un amam
am-am, apēd mani karote
Kapote
tortes uzgrieznis un kapoti
ar sarkanām rozēm un rozē
ar rozē vīnu un vīnu rozē
iedzer par vīndaru veselību
un absintā noslīcinātu rozi ar vīnu rokās un kājas gaisā
beigtas beigas ir labākais sākums labākajām labajam

izzūdi manī kā Pepija Garzeķe
zeķes ir garākais mūžs, kas mums dots
to strīpas kā Saturna gredzeni
bet mans lūpas nespēj sataustīt zemeni

tu esi ogotājs balts un halātā
kabatas pilnas ar batutiem
batata, tā ukraiņu maize
ar dzēšgumiju džemu
ar ievārījumu
beta-karotīns ir nodevējs
bet tas nesteidz mums atbrīvot rokas no aronijas
ar džemperi okulārus notīra
agonija gaida ap stūri ar rokturi
ar izzagtu smilšu kastes saturu
un trolejbusa plasdarma autoru
tu krāc
bet liesās maitas
to kailie spārni un trauslās ainas
to asins ainas un dzīslas
kā kapilāru nostrīpots zīmogs
kas apliecina veselības stāvokli
un piekaitāmības procentuālo ģīmetni

beidz klepot man svārku ielokā
tam kalsnajam barikāžu iekuram
tu raugies pret celmu ar rūsganu pienu
bet laika bedres nelaimīgā diena
ar traumu sastaptas piepes
un nelaimju cēlonis lietus
slidenā šķīvī izraisa avāriju
uz Jūrmalas šosejas pagrieziena

mani pārcēla trešajā klasē
no otrās piecgadīgo skolas
es tagad kakāju biksēs un čurāju garām podam aiz skaudības
citiem zēniem ir vasaras raibumi
un oranžas garzeķes un prievītes
aiz kurām pakārt sliktos klasesbiedrus
un spārdīt ar koku vislabāk netīru
un ieaijāt, lai sitas pret griestiem abās pusēs
un smērē balto segumu
un čīkst striķis un zābaki raustās un kratās
un rokas sažņaudzas un mani nožņaudz līdz nāvei