magnetisms

vēl nevaru nomierināties
vēl tikai zāles pļāvēju izlasīt
vēl tikai pēdējo puķi izziedēt
un smaržā pieķerties pie mušmires kājām
kad tā lido, tad tā dzied
kad es klepoju, kāds smejas
smejieties lielie un varenie
es ozolā uzcēlu šrapneli
un kad atnāk zvaigznes un sastājas
rindās un līnijās pareizās
no gaisa tad nokrītu es no koka
kā lelle
tikai ar ģitāru
zvaigžņu ceļi tad atveras
un, kad, es prasu, nevaru sagaidīt
kad tad būs tas lielais koncerts uz klāja
un kad mēs grimsim vislielākā kuģī
ar tik daudz cilvēkiem uz borta
ka varētu noalgot veselu armiju
un uzbrukt kādai neapdzīvotai salai
to pilnu piebāzt ar tehniku
video novērošanas kamerām
skaneriem pirkstu nospiedumiem
un Karību jūras klusajiem pukstiem
papagaili kādu iestādīt pie ieejas virs durvīm
nolikt kād zaļu bereti uz galda
sveces sadedzināt niknā protestā
kā grāmatas dedzināja vienā vēlā pēcpudsienā
kā tie stulbie un tērētie idioti friči
kā tie piegānīto dvēseļu kapliči
kā tie visi mirušie, ko viņiem no mums vajag
kāpēc nelikt mierā normālus cilvēkus
kāpēc nevar dzīvot mierā un saticībā
kāpēc vajag uzdot tik daudz jautājumu
vai tad nav skaidrs, ka es gribu tikai labu
es pat šaut nemāku, bet ja iedotu saprastu
kas stāv aiz muguras dižiem gariem un saprastu
kā var iemantot mūžīgu svētlaimi
kas ar kokiem mums atnesta izklaide
papagailis, stulbs ēzelis, es eju gulēt un neko negribu
es nododu visus patiesības principus un atrofējos gāzes plīts otrajā nodalījumā
ar ieslēgtiem lielajiem riņķiem un acīm kā ābola delikatese
uz vasaras tersas sēž bargā dāma
un dala garāmgājējiem banānus
ar žestu, kas sevi nepazina karātavas
ko tad var gaidītu no parastiem cilvēkiem
tikai nopūtas un dzēšgumijas
iekšējo spriedzi un kulminācijas lietu
kā zvaigžņu karos, nejau Lukasa
kā pastarītis pīpē zāli
un es paslepus velku izpūstos dūmus un izdedžus
ar ogli zīmēju kārava dāmu, zīmēju pili un sev pīķi ar ko nodurties kritiskā situācijā
un ko sasildīties, kad aukstas rudens naktis, kad aukstas šķidrās kristāla acis
kad Viserions baltā kumeļā atbrauc un nokrīt uz mutes kupenā
kad visas tās nedataisītās Saulcerītes, kad visas nepamatotās cerības
mani vecāki mani adoptēja no dieva, bet tagad ko darīt kad vairs slepenpolicijas
es lasīju, es zināju, bet ko lai iesāk
kā lai dzīvo ar gaismas pili iesāktu un būvmateriālu tirgu sagrautu
ko pūt tu manu sveci daiļā
labāk aizejam uz kalniem palekt gaisā
tuvāk dievam tuvāk dabai
tuvāk pats savai izdomātai pļavai
ar taureņiem un kaktusu dziju
kā no liniem nošpikotu trahejas dzīslu
kā no palmu zariem izdzītu parīzi kā no taukainiem matiem sapītu avīzi
izlej mani uz patagonijas ērgļiem, izēd mai pa tīro un nolaizi
ar Saulcerītes ēdi un Kastaņedas ērgli
aizvediet mani uz laimīgo zemi, vai vismaz balto lāci lieciet galdā ar satori
lai tā nirvāna atnāk, lai kāds mani saprot
es gribu, es saprotu, es mīlu, es mītu, es mirstīgs, es aprobežots, es cirvis, es grimstu
es strutains, es pālis, pāķis, mans brālis mani aizvedīs mājās un uz mana kapa rakstīs paldies
ar krītiņu no skolas tāfeles, palikt pēc stundām un iztīrīt klasi
ar lupatu izgriežamu izlietnē un ūdeni izlejamu tualetē
un lekt no otrā stāva zālē un sašķobīt kāju un sāpēt
kā sāp visa pasaules telpa, pilna baltu un sarkanu paklāju
ar tapetēm, torpēdām, kakla siksnām un tabletēm
ar visām pasaules aptiekām un poliklīnikām
dispanseriem, pārnēsājamiem šaujamieročiem
nažiem un dakšiņām
nomoda stāvokļiem, pierakstītiem telefona numuriem
ar uzsvariem uz aprobežotiem diletantiem
un kaislīgiem mīlniekiem
ar apakšbikšu problēmām
un limonādi Taifūns uz atvadām