magnetisms

tu domāsi sev bēres no prāta un asarām
izdomātas bēres, bet nekaunies
mūsu miesas ir ilūziju asakas
tikai un vienīgi garīgas vērtības
bet pirms tam nostāvi stīvi
ik uz brīdi
atliecies atpakaļ
es ietriekšu tev nāsī cirvi
vai asu garu iesmu no šašlika
un ar kečupu būs netīra grīda
un siāmas paklāja vilna

tikai tu paliksi viena ar asarām
un slacīsi manas beigtās asakas
bet es smiešos ierakstīts lentā
ar atskaņotāju zem galvas kā kinolentā
kā tai Balzaka stāstā par trim sivēniem
no kuriem viens bija pirmāks par citiem
un tāpēc ordenī nopirka sev pili
zem kuras tek asaras un asinis
un trauku mazgājamā šķidruma eļļa
bet es neko nezinu par tīrradņiem
jo visiem no manis palika septiņi gadi
un dieva

tev speciāli teilorēts tērps
tu būsi laimīgs tādā
spožas kurpes, ar ko spert oļus
un slimus suņus, ja tie izskatās, ka grib kost
tu ko labi stipri tai grillētā vistā
zini, ja satiecies ar kaulu
ja kožot izkodies cauri gurniem
ja ribas sadur vaigu
ja ievainos sirdi stulbi joki
ja dvēseli piekakā acis
ja visi skatieni vērsti uz akaci
tavā dzīvajā miesā sadurtas adatas
asaras sarkanas un balti ķermeņi tajās pakar raganas
tagadne mūs visus aptumšo saviem bālajiem vaigiem
aizierties uz Indiju un nošaut sev Guliveru
piekārt pie sienas, tāpat prikolam

tramvajiem izbeidzās eļļa uz mutes
tikai tu uz mutes kritis baļļu nepakritis
hipokritis
trauslām matu gumijām tu mani uzrunā
bet kas no mums palika pēc kara?
tu ar roku mani nošāvu gar sienu
es stāvēju trīcošu pienu
rokās tikai tukša glāze
ielejiet, it kā saku
bet klusums
mēmākais kapa klusmus visapkārt
tikai pēdējā loda man izdragā smadzenes
un visām vistām kūtī saceļas spalvas uz krūtīm
tu paliksi tikai manās iedomās, dēmona kara piederums
klusums, pūdernīca sisheido
atkal tās atklāsmes, kas no rokām izgrebj pastkartes
es tev pieglaustos un piebiedrotos, bet kas man sakāms
tas tev klusas naida trīsas
un kājās kā Tērvetes muklājs plaisā uz grīdas tapešu līme
noliektām galvām uz skujām un skrūvēm
tikai un vienigi pēc tevis, mans dārgais

tukuma piena reklāma tv
apsēdīsimies dē bē
krauklis ar ačgārnām rbrillēm skatās
pār bril;ēm pasaule acis raugās
bojā acis radiators mīļš
kā grauzdiņiem izbarots vīns

pēc acīm var patiekt pēctecis taka
trauksām roku kustībām izgrmeb aku
maukas tu mani nodevi dzīvei
un palika tikai un vienīgi pīlei
piezvanīt par strutainu karpu
un Mamardašvili slapjo maiku
kas par kaspar panāc tuvāk
iedošu tŗis'rubļus kulaks cieši sataustīt var pieri
slapja piere un nevar tikties
aizkari un mama klusē
izslēz gaismu, dēls un ej gulēt

saulē izcepa vārdu sajūtu
bet nepielika sāli
un pipari
mazie zaļie pipari
pipariņi
un sarkanas paprikas
un tomāti zaļi un negatvai
un seksuālās fantāzijas
kā atomkara briesmas un ziema
ar beistošu neieru krūtīs\
un iekasušiem papēžiem uz zoles

ar karpām slidmenas ielas
un lejdss mākoņi lsiekas
spiežas pie gurgstošiem ceļiem un krītas
acckaja satana uz ielas
karpas nav noazgājušas šķīvjjus
un es izjeu pa logu noķert slieku spārēm sievas

es izgāju cauri tekstam kā mežam
un visas pieķertās skujas un zarus
visus nevajadzīgos krāmus un ādas
visas trulās sāpes un kaunu
visu saliktu stulbā redakcijas maisā
un uzpļāvu kreiča marku uz aploksnes

tas izskatās skarbi ar lupu un uzsistu lūpu
ar zilu aci labāk patīk meitenēm zaļa
krāsa ir tavas gultasveļas krāsa
beta-karotīns mūs visus atturēs no ieiešanas jaunā gadsimtā
bet tikai retas reizes var izrādīties svarīgas
tāpēc turēt gatavībā rokas bremzi
kas ledus mākoni pārcērt uz pusēm
un saliek vistu olas uz ledusskapja krustiem

es varētu pārtraukt satraukties
un ieiet vecajās sliedēs
kad darbi ir padarīti plauktā
un pienā vār ielēkt salto
bet miers nav saprotams savādāk
kā iedurta svece sviestā
un sacelties pet personisku labsjaūtu
lai nodurtos miegā

un iztecētu pēdējās asinis
ar upes gultni rokās
kā jaunā dzīvē ielasta laiva
ar lauru lapu vainagu uz galvas
kā starmetis pludmalē piekauts
un atstāts asiņojošā kuadzē
ar citiem laikrakstu virsrakstiem
par pažobeles bailēm

bet tikai cipreses smārdu slēpj klusi
no otras puses atnākuši
lakstīgalu zābaki
un dūņās iebetonē mani
ar koka sejas izteiksmi
un drausmīgu rūgušpiena pieri

tu kļavas lapas manī saspraudi
un pati notini
es Gustavs Mālers
bet tu mans Klucis
ar lakstīgalas ātrumkloķi rokā
es izeju istabā gulēt
uz grīdas laimes akas pil
no griestiem pēdējs atvadu sveiciens