viena sastāv no sāniem, tur mīt gulēšanas mānija
otra ir slidenāks temats, to apsriest var izslēdzot gaismu
ja gaismas ķermenis, pieņemsim, ir nokalpojis mūžu
ja katra brīvas gribas skudra
sadomā iestāties Valvdorfa skolā
ja visām dzimtenēm izsūta kartiņas-ielūgumus
un markas, šīs debešķīgās markas
ar Marksu un Mao un sarkaniem karogiem
es jūsu šahtjoru brigādi apbalvoju ar ordeni
ziniet, trimdā mēs sūtām tikai ārkārtas stāvokli
piemēram, vareņikus dod tur pusdienās un vakariņās
brokastis par dālderu divdesmit gabalā
jau tālu mans vectēvs bija savās domu gaitās
tas izševirēja visus prāta apcirkņus
tikai es tāds padumjš aitu ganiņš
mans talismans mani nodod partizāniem
ar uguntiņu karogā, tie izķer zosis laidarā
ir diva veida nogurumu, vienu tagad rādu
tu stāvi ar paceltu plinti un krūmos
skaties cieši acīs neredzamās un baisās
tu iztēlojies, es tevi zinu
tu visu iztēlojies par labāku esam
ja, piemkēra, es redzu družbu
no vārda draudzība ar zāģi sakarā
tas ir, simbolam ir pastāvīga draudzība
un paralēli zāģi
ja viesi noprot patieso melanholiju
tad atliek tikai noplātīt rokas
kā stāvēt rindā uz kino
kā sēdēt piebirdinātā dīvānā
tajā divvietīgajā par trīs piecdesmit
ak tad tagad jau labākas ziņas par šo
ak tad tagad jau skolā māca par šo
par kara mākslas nomenklatūru
par pastnieka zābaku smēri un zupu
no rīta vakarā, pusdienās jāmaksā
kad acis iet greizi no sacirstās malkas
no sarautajām pienenēm un piena uz lūpas
kā neizmazgājama emblēma šīs dzīves pamatskola
kā vidusskolas izgudrotāja purgatorijs
kā augstkolu kāpa kā kālis
mani prābis
kinul, on sam prišol
ņivinavata ja
ņivinavata
ta-ta problēma, kā ar cirvi notēsta
piedodiet trauki, es saplēsu kaimiņu siltumnīcai plēvi
pildspalvu mutē un kāpt uz jumta baznīcai
tur tas spīdīgais gailis, ko Ķīsis notēsis no tērauda lietuves vai lietuvēns, nav skaidrs
bet tikai piparnīca mani iedēsta un es neizliekos par pastnieku
man pat nav beretes kā Vācietim, vai instrumentārija kā Ziedonim
tikai tāds padilis maciņš, kur es savu taukaino seju
slauku ar rūpīgu soli ikdienas darbus no skolas uz armiju
atnesu pilnu ar pārtiku somu, lences knapi izturēja slodzi
bet priecīgs un godbijīgs, labas sajūtas par pūliņiem atmaksa
samaksājiet tagad es nedroši saku
bet atzīmes dzīvē nespēlē kārtību
kā spēlēt duraku vai pokeri
vienmēr kāds patur plaukstā džokeri
kā jokoties tev iemācīja sētā, tad nāca pagalma gadi un beigti baloži pie ventilatora staba
kad katakombas bija tīras un visiem rokās klausules
kad katrs var sev piezvanīt no rīta un iekliegt logā, paklausies
paklausies, tu kurlā pasaule, es tavu zīmju rīve
es katru dienu paģēru sev dzīres
bet visas manas drēbes kūp no gravīras
no svētajo un nimbu un zeltītu ķiteļu rindas
visi grib man rīkli pārraut, jo man ir mana dzīve
bet beigtajiem tikai atliek vērsties pie dzīvajiem
un gribēt darīt tā, lai visiem no maisiem aug vīni
ar diviem stobriem pudele, no diviem kakliem tek asinis
dzīvie skatās kā kārtējo mīlu aizvelk mirušie uz savu mītni
kur tumš, kur auts, kur gurst rokas
kur sniegs ir kluss pat klusā rītā, tik tumšā kā pudelē paslēpta vēstule dievam
ievies bļa kārtību sūdainā dzīve, es gribu būt Gribojedovs vai vismaz dzīvot Vīnē
es gribu, es gribu, tu mani arī gribi, tev jāgrib, jo savādāk tā nav dzīve
es gribu vīnu, es gribu, tu smirdīgā pretestība, kur atduries?
kālab pēc mana prāta nenotiek zīmes?
kas mans prāts sliktāks par dzīvi? kur radies tu saulainā smilgu vācele
tu pātagu tirgoņa meitas plācenis
tu tu vainīgais
tu pie visa stīvs un gauss
un mani nepiemini savā monogrāfijā
bet man skumīgi, es kasu galvu
tu zīmes zīmē rūpīgāk kā parasti
un trauksmaini atdzejo dzīvi jau atkal
jau atkal pil lāstekas un putni mirst badā
nav semušku šo pavasar, visas sakārtas barā
visas vienkopus, visas globalizētas
visām zīlītēm sirdis strīpā
krustiņu veido sarkankrūtīšu pirkstiņi