Magnesia

Kosovietis 25 gadus dzivo Sveice ar visu gimeni. Diemzel aizmirsu vinam uzprasit, ka ir "paldies" vina valoda.

Loti mazins ciematins pie ezera, kur notiek daudz vairak pasakumu neka Fribourga. Nez kapec. Hosts man veleja atrast baznicu, pie kuras tad varetu ari tikties. Iegaju ari baznica. Tads ka baznicu turisms man sanak (tomer labak neka kapu turisms LV :D ). Tur ljautini ka reiz pulkiem sapulcejusies un dzied.

Kads mentali nevesels virietis Merfiju aptureja paplapat pirms izdevas lidz manim tikt. :)

Merfijs dzivo viduslaiku maja ar 3 staviem. Patik man ari iekartojuma stils. Nav perfektuma tiriba un kartiba - kas mani absoluti neuztrauc, ir tendence vairak uz miljlietinu tipa iekartojumu. Nu nepatik man minimalisms - garlaicigs, "auksts", nemiligs, parak sterils, parasti ari aukstas krasas, dod sajutu "nedod Dievs kaut kam pieskarties". Tada maja nepatik ilgi uztureties. Bet sada - katra lieta ir ar atminam par kaut ko un interesanti apskatit. Ka dziva muzeja. Un kopuma - loti majigi. Vinam ari dazadu masku kolekcija uc kolekcijas.
Savulaik vinam bijusi ari jembe, bet pardevis, jo ne parak spelejis uz tas.

Ari seit ir problema ar kontaktligzdu, tacu M2 ir universals adapteris - visam valstim laikam.

Gandriz pirmais, ko piedavaja - ir doma samiem pardot maju un atbrivoties no liekam mantam. Nebija daudz, bet piedavaja man paris azerbaidzanu cepurites (vienu pieminai panemu), auduma jostu ar kabatu (so noteikti panemu, jo ideali, kur noslept valuaables), lidmasinas celojuma mini komplektu, acu aizsegu atseviski, bet pats labakais bija tas, ko man lidosanas del nacas atstat majas - daksas un karotes komplektu ar nazi. Negribejas ticet, ka viniem tadu nevajag. Parjautaju 3 x.

Jau ap 19 sakas dazi koncerti Jazz festivala ietvaros (un tikai so sestdien sai nedela), bet tikmer uztaisijam est (ledusskapi pat bija viss nepieciesamais) un sagaidijam vina draugus, ar kuriem satusejam darza. Pats M2 spele grupa - kaut ko man par smagu. Ieradas vel kads grupas biedrs, parejie bernibas draugi, skolas, celojuma draugi utml. noproveju atkal dazadus vinus. Garsoja man tas, kas skaitijas ne ipasi labs. Nu pofig, kads vins tur kada tur sabiedriba skaitas. Man garso un punkts. :D Dazi bija pilnigi vietejie - pari kalnam otra puse esot taisiti. :) jautrs tusins padevas.

Vel kada couchserfere uzprasas uz kompaniju - atbraukusi macities francu valodu. Man izskatijas, ka ne tikai to. dzivo pie draugiem, bet neesot kompanijas, ar ko kaut kur aiziet sai ciemata. Tad nu visi kopa ari gajam uz festinu. Paris koncertus vel dabujam paklausit.

Jazz festivals deva iespeju iziet pa vietejo ciematu, pasedet dazados krogos, paklausities dazadu dzezu, t.sk. folk jazz, ka es to nosauktu. Bija forsi. Un cilveki parsvara runaja angliski ari sava starpa.

Nakama diena
sis bus mans vismazak bildetais ciemats, kura esmu uzturejusies. :D Jo nakama diena pa pilsetu nestaigajam - vairak pa lauku dalu, arpus miesta, nopeldejamies (it ka netira ezera (del udenszalem), bet izskatijas ok) un daudz plapajam, visai dzili, ari par vina bijuso. Ceru, ka tiks skaidriba. Izstaigajam daudz daudz, kopa ar Kilu (suneni), kurai tas, iespejams bija par ilgu.

Loti jauks hosts, jauns dzeks, velta man daudz uzmanibas ka cieminam. Laipns un easy going. Suns gan vinam tads mazins pluskitis kaka lieluma. tads visai negants - reti, kuru pienem, rej un koz, uzbruk. Bet man izdevas vinu piejaucet pie sevis beigu beigas. Naca pie manis un prasijas vien. :)
Ari mamma jauka, Loti relegiska gan. Savulaik ari M2 vedusi uz Taize.

Tusina laika uzzinaju par kadu smagu problemu reiz samilzusu Sveice. Problema ar serveladem. :D Zarnu (kuras pako ieksa desas) iegadatajs parstaja tas laikam razot un desu razotajs briesmas- ko nu, ko nu, jo aiz tam desam stavot ipasha tradicija - Iegriezt zimejumu (tikai krustu vai vel kaut ko - nezinu) un cept.

Notesteju vietejo limonadi Rivela, kas esot razota, izmantojot siera razosanas parpalikumus (par cik sieru tur razo loti, loti daudz, tad tos parpalikumus kaut ka jaizmanto). Bija loti garsiga. tada optimala garsa, bet no piena nedz garsa, nedz smaka.

Drizuma taisas but ari razas svetki. savulaik tiesam svineja par godu razai utt, tagad palikusi vnk svetki ar nosaukumu.

Konstateju, ka franciski runajosie DIKTI jauc LV ar LT.

par cik M2 patik tads visads Folk roks utt, tad ieteicu pameklet neta Skyforger. Izradas, vins vinus jau zinot. :)

"Aizdzinu" M2 uz veikalu. Ne nu gluzi, bet parliecinoties, ka nav parak talu, sarunaju aizbraukt uz kadu veikalu, lai dabutu sastavdalas saldejumam. Ar 2 veikalu palidzibu dabujam un pie reizes ari M2 uzzinaja par tadu ka iekartotu interesantu turisma info centru viena veikala. :)
Bet saldejums soreiz sanaca superigs. 1 sastavdala bija ar karamelu garsu. Vislabakais no visiem ieprieksejiem. :) Namm...

no Potsdamas.
Izmaucu lielu apli. Džīpeklis telefonā nomērīja kopā 40 km. Dibens jau sāka sūrstēt, bet līdz ar beigām vairs tikai, kad bija noguris pavisam.

Biju maksas parkā, kur arī klinškāpšanas siena tāda kā... Pakāpelēju traversā, cik spēka bija. Un pieēdos kazenes - visas pat nenolasīju. :D

Nodžumpīju tai pašā ezerā, kur, kad ierados šeit, tai pašā vietā un ar to pašu tērpu. Nu nebija labāku vietu. Bet tā bija gana laba. Šoreiz ūdens ezerā atdzisis pa 3 lietus un "lietus" dienām - ar Veldzi iepazinos.

Papildus kaut kā izdevās ieraudzīt ko jaunu tais pašos rajonos, kur jau biju bijusi. Bet aizminos vēl uz Bābelsbergu. tur iepirkos vakariņām un izvazājos i pa miestu, i pa parku. Parkā nav nekādu norāžu, kurp doties, lai tiktu līdz pilīm. A viņu tur 3 gab. Un parks liels. Un mežains, un neasfaltēts. Kaut kā uz čuju un duru atradu pirmo, kas tāda mini, bet riktīgi viduslaiciska cietokšņa pils. Kad tiku pie otrās, likās tā ir Mazā pils, bet tā tomēr bija tā Bābelsbergas pils. Tātad mazo palaidu garām un atpakaļ mīties negribējās, jo tur visu laiku augšā-lejā utt. Nu nekas - tās pašas bija skaistas un jaukas. Gribētos jau tādās arī pa iekšu paklejot.
Un no Bābelsbergas pa /atkal/ vecā mūra ceļu uz "mājām" no cita virziena. Nu šķiet, ka visu POtsdamu esmu redzējusi. Pa lielam.

Cerēju būt mājās ātrāk, bet galu galā neko nenokavēju. Uztaisīju ēst. Šitā recepte ceļos riņķī pa Eiropu. :D Tāpēc, ka vienkārša, bet garšīga. Un ceļojuma laikā tiek papildināta. :) Un saldējuma recepte arī sāk izplatīties. :) Aŗi šeit tā ir iegaršojusies.

Šodien jāmēģina ieiet agri gulēt. Ne tā kā vakar. :D Lai var agri agri pamosties. Plāns gatavs. Redzēs, kā izdosies.

...dabūts nobeigumā pastaigai pa Berlīni. Pašu lielumu apskatīju, tādus zīmīgus spotus. Bet, protams, ka vēl ir ko redzēt. Iespējams, aizbraukšu vēlreiz.

Vēlu gan izkasījos ārā, bet bildes tiešām bija svētīgi sakopēt, lai nenodarbotos pēc tam ar manuālu dzēšanu. Vēl uztaisīju abiem maniem hostiem saldējumu (S garšoja, J vēel nenogaršoja). Vēl dabūju savu čeholu. :) Un vēl pilsētā notērēju laiku, ieejot lielā n-stāvu tirdzniec centrā sandales meklēt... Nu nekas tur neatradās, bet visu apavu stāvu ķemmēt nebija oma. Oma bija drīzāk iekļauties biļetes 2 stundu robežā, lai tiktu uz attālāku apskates punktu, no kura tad čāpot atpakāl, pa ceļam visu apskatot.

Tāda pilsēta ar vēsturi, ar smagu vēstures bagāžu. Mazliet palasot (jo pārsvarā bildēju ar domu (cerību), ka bildē būs salasāms daudz maz un kaut kad vaļīgākā laikā varēšu izlasīt) info un tekstus pie bildēm pie Berlīnes mūra fragmenta, visia bieži tur pieminēta pilsēta Coburg, kur arī esmu bijusi - iepriekšējo reizi. Aš nebiju domājusi, ka tā ar visai zīmīgi tur saistīta ar visu šito pasākumu. Tā likās tāda pilsētiņa ar viduslaiku raksturu.

Viena suvenīrveikala pārdevējs man uzdāvināja pastkarti, tunelī tīri smuki spēlēja muziku kāda grupa, tad vēl šis un tas interesants.
Pa dienu pat sualīte uzspīdēja un ar to diena kļuva atkal pamatīgi sutīga, jo gaisa mitrums liels - spiež sulu ārā pamatīgi. Ar saulesbrillēm ir līdzīgi kā ar lietussargiem un sviestmaizēm.

Jau pret vakaru, kad Sandra sāka apziņot mani par rumpju griešnau mājup, sāk līt lietus, kad taisni biju pie Brandenburgas vārtiem + Reihstāga. Tad nu ar kājām uz norunāto vietu. Nogājusi krustpunktā, kurš (aplis) tik negaidīti pienāca, ka apmulsu un aizgāju pa nepareizo ceļu - tā kā atkal atpakaļ prom no tikšanās vietas palielu gabalu. Nu vadātājs nopietnais. S mani gaida, ārā gāž, tumšs jau gana, karti arī ārā vilkt negribas, jo līst. Tā nu apmaldījos. Kad sapratu, ka gaidītā škērsiela netuvojas, sāku lūkot - a kur tad esmu. Ceļi tur visi līdzīgi - alejaini. Nostopēju dažus skrējējus un tie man teica, ka vajadzīgā stacija ir makten tālu un ka jābrauc ar transportu.

Špagoju vien atpakaļ, bet ne uz to staciju, bet 1 tuvāku. Plāns izdevās. S izdevās ielekt tai pašā S-bānī, kurā es biju. :D Plkst 22 laikam mājās tikām... Un karte žāvējas. Nu precīzāk - ceļvedis.

Sola lietu uz nakti aš smagu, bet par nākamo dienu prognozes atšķiras. Nu redzēs no rita... :) Bet plāns ir doties ar velo un Postdamu kārtigāk izlūkot - gk Sansusī.

Ar šovakaru mēs vairs neesam vieni pa visu māju - atgriežas saimnieki. Rīt gan jau iepazīšos. :) Jau brīdināti, lai nenobīstas, kad nāku ārā no dzīvokļa.

Viss! Das ist alles. Ich mochte schlafen zu gehen!

Nu taa - esmu centram tuvakaja benzintankā un esmu nolēmusi mērot celju kājām, jo ieguldīt naudu autobusa chipā nav lustes (nemaz nezinu, kur sheit to var izdarīt, jo diez vai mans Stokholmas chips derēs). Shoreiz est man gribas un noperku subway sandviču, jo savu avokado maizi gribu pataupit velakam laikam. Eju jau ta ka virzienā pareizā, kaut kur pa viaduktiem maldoties, lai parliecinatos, ka eju pareizi (jo nevajadzigus kilometrus ar somu plecos noiet negribu) nostopeju velosipedistu taujajot, uz ko sanjemu piedavajumu braukt ar autobusu, jo ejami 3-4 km. Ne, esmu noskanjojusies iet kajam. Pa celjam pamielojos ar avenem shosejas mala.

Man kaut ka psihologjisks gļuks piemekleja - brižiem likas, ka esmu Dānijā jau. :D Bet tad katru reizi atskartu, ka tomer vel SE.

Tikusi lidz centram, ieraugu kaut kadu torni senlaicigu - lieki piebilst, ka dodos turp. Neizskatas nemaz tik talu. Tas izradas nocietinajuma tornis, kuram piekljut bez pamanishanas nevareja nekadi. Visai gudrs veids. Izkapelejusies pa turieni ieraudziju, jau patalu, bet njemot vera, ka laika man samera daudz, kaut kadu kalnu. Telefona GPS rada, ka tur ir ari skatu laukums. Nolemu pamegjinat. AIzlavijos cauri industrialam rajonam turp, celjsh shoreiz bija pagarsh, bet sasniedzams. Est gribas, bet negribas staties kaut kur pilseta un njemt somu nost. Gribas aiziet gala un tur notiesat savu vienigo paiku (jo notiritos burkanus aizmirsu pie A2).

Tiku kaut kadigi lidz turienei, galigi jau izsalkusi un tad vel jakapj kalna. Speka nav, jo kajas jau juutu. Pirms kada laika iesledzu savu Nokias GPS meritaju. Bet shis ik pa laikam izsledzas (laikam netisham nospiezas kabata kkas ne tas).
Pa celjam saku eest zakjkapostus, lai punci butu vismaz kaut kas. Pecak atrodu avanju plantaciju. yamm yamm yamm, saedos pilnu vederu (pec tam vel ari korintes). Uzkapu augsha (piedevam atradu trepes, kas bija tuvak neka iet kalnam rinkji), atradu skatu laukumu, bet nu... tas skats... nebija man, skats uz industrialu ainavu, pat ne pilsetu ka tadu. Bet nu labi - vismaz augstu. Un redzu, ka esmu tai puse kalnam, kur man vajadzetu but (tikai leja), lai ietu talak gar upi atpakal uz centru, jo laiks vel ir, bet nogurums ari pamatigs, ja nav gulets.
Nolemu kapt pa taisno leja turpat. Ar apzinashanos, ka var nakties ari kapt tpakalj, ja tur bus tik stavs, ka nebus noejams. Voisuma - vienreiz paslideju, bet gods, kam gods - manas sandales (kas pat nav pargajiena ssndales) iztureja stavas klintis un kaut ka leja tiku cuar brikšņiem un klintim.

Atpakaļceļš bija gaaaaaršššš... Vilku kājas, bet mana avokado maize ir ieekonomēta joprojam, jo paredzu, ka drīz atkal gribēsies ēst, jo puncis, kaut pilns, bet ar ogām utml materiālu. Štuks bija aizet līdz ostai varbūt un pēc tam vēl kaut kur vai ari pa ceļam kaut kur un pēc tam uz ostu.

Jau tuvu centram manu aci iepriecē skats, ko redzu - neesmu vienīgā, kas metas virsū dbaas veltēm, ja tas redz - kādda meitene nostopējusies un lūko pec ķiršiem, kas turpat ceļa malā. apjautājos un tad ar komandas darba palīdzību dabūjām dažas.
Parunājamies mazliet - viņa dzivo arī tā komunāli, dalot dzivokli ar citiem cilvekiem un ari Londona bija dzivojusi. Uzprasīju viņai - ko butu vērts redzēt Geteborga ta ne parak talu un ne parak ilgi, kaut lidz pramim svaas 3-4 h vel. Botaniskais darzs - nočekoja darba laiku un tas bija man nepierasts. No kaut kadiem 8 via 10 lidz saulrietam. Mes taa iesmejam, ka paspet vel varetu varbut, bet tuvak tomer bus aiziet uz tuvejo parku.

Sacits darits - aizgaju, atradu un atradu to, ka zviedri parkus uz nakti sledz ciet, vel pirms saulrieta. Jocigi, bet nu neko darit.

Tad nu devos taisnā virzienā uz ostu, pa ceļam visu laiku jautājot, cik talu un kur ir prāmis uz Daniju. Un te es sastapos ar citu fenomenu. Kā iepriekš Turcijā ejot ar kājām, cilvēki man teica, ka līdz turienei un turienei ir tiiik daudz km, kas man likās nieks jau tāpat, turklāt likās, ka nebija vis tik tālu. Tad sheit... es sastapos ar pavisam savādāku pārspīlēšanu. Pirma meitene, velosipēdiste, kam jautaju, cik talu lidz pramim, dabuju atbildi, ka 2-3 km. Nakamais man teica par 1 km, pec 1 km man teica atkal 1 km, ta tas atkartojas laikam vel reizi, lidz beigas kāds paris man smalkak aprakstija un galapunkts man jau bija redzams (prieka noelsos, ka beidzot gals bus redzams), teica, ka 20 minushu gajiens tada atra soli (man liekas, aizgaju pat atrak), kas pincipa nozime vairak ka 1 km manā ātrumā.

Pa ceļam vēl nopirku sandviču brokastīm un noteestēt beidzot to lakricas saldējumu. Bet nē - lakrica man garšo, bet saldējums - nē. :D Kaut ka tas garšu kombinacijas... bvē.

Un šī māžošanās ar saturu kuņģī - lakricas salčuks + skābā pārtika pirms tam, man uzdeva vēdergraizes.

Atpakaļceļš lidz centram bija garāks nekā turpceļš, kaut gan varbut psiholoģiski + nogurums? Nezinu. Bet osta atrodas vel aiz centra labu gabalu. Kopuma mazliet ar gps palidzibu noskaidroju, ka esmu nostaigajusi kaut kadus 25 km noteikti. T.sk., pa kalniem augšā un lejā, ar somu mugurā.