Gēteborga
Posted on 2013.07.16 at 13:03Fīlings:: accomplished
Nu taa - esmu centram tuvakaja benzintankā un esmu nolēmusi mērot celju kājām, jo ieguldīt naudu autobusa chipā nav lustes (nemaz nezinu, kur sheit to var izdarīt, jo diez vai mans Stokholmas chips derēs). Shoreiz est man gribas un noperku subway sandviču, jo savu avokado maizi gribu pataupit velakam laikam. Eju jau ta ka virzienā pareizā, kaut kur pa viaduktiem maldoties, lai parliecinatos, ka eju pareizi (jo nevajadzigus kilometrus ar somu plecos noiet negribu) nostopeju velosipedistu taujajot, uz ko sanjemu piedavajumu braukt ar autobusu, jo ejami 3-4 km. Ne, esmu noskanjojusies iet kajam. Pa celjam pamielojos ar avenem shosejas mala.
Man kaut ka psihologjisks gļuks piemekleja - brižiem likas, ka esmu Dānijā jau. :D Bet tad katru reizi atskartu, ka tomer vel SE.
Tikusi lidz centram, ieraugu kaut kadu torni senlaicigu - lieki piebilst, ka dodos turp. Neizskatas nemaz tik talu. Tas izradas nocietinajuma tornis, kuram piekljut bez pamanishanas nevareja nekadi. Visai gudrs veids. Izkapelejusies pa turieni ieraudziju, jau patalu, bet njemot vera, ka laika man samera daudz, kaut kadu kalnu. Telefona GPS rada, ka tur ir ari skatu laukums. Nolemu pamegjinat. AIzlavijos cauri industrialam rajonam turp, celjsh shoreiz bija pagarsh, bet sasniedzams. Est gribas, bet negribas staties kaut kur pilseta un njemt somu nost. Gribas aiziet gala un tur notiesat savu vienigo paiku (jo notiritos burkanus aizmirsu pie A2).
Tiku kaut kadigi lidz turienei, galigi jau izsalkusi un tad vel jakapj kalna. Speka nav, jo kajas jau juutu. Pirms kada laika iesledzu savu Nokias GPS meritaju. Bet shis ik pa laikam izsledzas (laikam netisham nospiezas kabata kkas ne tas).
Pa celjam saku eest zakjkapostus, lai punci butu vismaz kaut kas. Pecak atrodu avanju plantaciju. yamm yamm yamm, saedos pilnu vederu (pec tam vel ari korintes). Uzkapu augsha (piedevam atradu trepes, kas bija tuvak neka iet kalnam rinkji), atradu skatu laukumu, bet nu... tas skats... nebija man, skats uz industrialu ainavu, pat ne pilsetu ka tadu. Bet nu labi - vismaz augstu. Un redzu, ka esmu tai puse kalnam, kur man vajadzetu but (tikai leja), lai ietu talak gar upi atpakal uz centru, jo laiks vel ir, bet nogurums ari pamatigs, ja nav gulets.
Nolemu kapt pa taisno leja turpat. Ar apzinashanos, ka var nakties ari kapt tpakalj, ja tur bus tik stavs, ka nebus noejams. Voisuma - vienreiz paslideju, bet gods, kam gods - manas sandales (kas pat nav pargajiena ssndales) iztureja stavas klintis un kaut ka leja tiku cuar brikšņiem un klintim.
Atpakaļceļš bija gaaaaaršššš... Vilku kājas, bet mana avokado maize ir ieekonomēta joprojam, jo paredzu, ka drīz atkal gribēsies ēst, jo puncis, kaut pilns, bet ar ogām utml materiālu. Štuks bija aizet līdz ostai varbūt un pēc tam vēl kaut kur vai ari pa ceļam kaut kur un pēc tam uz ostu.
Jau tuvu centram manu aci iepriecē skats, ko redzu - neesmu vienīgā, kas metas virsū dbaas veltēm, ja tas redz - kādda meitene nostopējusies un lūko pec ķiršiem, kas turpat ceļa malā. apjautājos un tad ar komandas darba palīdzību dabūjām dažas.
Parunājamies mazliet - viņa dzivo arī tā komunāli, dalot dzivokli ar citiem cilvekiem un ari Londona bija dzivojusi. Uzprasīju viņai - ko butu vērts redzēt Geteborga ta ne parak talu un ne parak ilgi, kaut lidz pramim svaas 3-4 h vel. Botaniskais darzs - nočekoja darba laiku un tas bija man nepierasts. No kaut kadiem 8 via 10 lidz saulrietam. Mes taa iesmejam, ka paspet vel varetu varbut, bet tuvak tomer bus aiziet uz tuvejo parku.
Sacits darits - aizgaju, atradu un atradu to, ka zviedri parkus uz nakti sledz ciet, vel pirms saulrieta. Jocigi, bet nu neko darit.
Tad nu devos taisnā virzienā uz ostu, pa ceļam visu laiku jautājot, cik talu un kur ir prāmis uz Daniju. Un te es sastapos ar citu fenomenu. Kā iepriekš Turcijā ejot ar kājām, cilvēki man teica, ka līdz turienei un turienei ir tiiik daudz km, kas man likās nieks jau tāpat, turklāt likās, ka nebija vis tik tālu. Tad sheit... es sastapos ar pavisam savādāku pārspīlēšanu. Pirma meitene, velosipēdiste, kam jautaju, cik talu lidz pramim, dabuju atbildi, ka 2-3 km. Nakamais man teica par 1 km, pec 1 km man teica atkal 1 km, ta tas atkartojas laikam vel reizi, lidz beigas kāds paris man smalkak aprakstija un galapunkts man jau bija redzams (prieka noelsos, ka beidzot gals bus redzams), teica, ka 20 minushu gajiens tada atra soli (man liekas, aizgaju pat atrak), kas pincipa nozime vairak ka 1 km manā ātrumā.
Pa ceļam vēl nopirku sandviču brokastīm un noteestēt beidzot to lakricas saldējumu. Bet nē - lakrica man garšo, bet saldējums - nē. :D Kaut ka tas garšu kombinacijas... bvē.
Un šī māžošanās ar saturu kuņģī - lakricas salčuks + skābā pārtika pirms tam, man uzdeva vēdergraizes.
Atpakaļceļš lidz centram bija garāks nekā turpceļš, kaut gan varbut psiholoģiski + nogurums? Nezinu. Bet osta atrodas vel aiz centra labu gabalu. Kopuma mazliet ar gps palidzibu noskaidroju, ka esmu nostaigajusi kaut kadus 25 km noteikti. T.sk., pa kalniem augšā un lejā, ar somu mugurā.
Man kaut ka psihologjisks gļuks piemekleja - brižiem likas, ka esmu Dānijā jau. :D Bet tad katru reizi atskartu, ka tomer vel SE.
Tikusi lidz centram, ieraugu kaut kadu torni senlaicigu - lieki piebilst, ka dodos turp. Neizskatas nemaz tik talu. Tas izradas nocietinajuma tornis, kuram piekljut bez pamanishanas nevareja nekadi. Visai gudrs veids. Izkapelejusies pa turieni ieraudziju, jau patalu, bet njemot vera, ka laika man samera daudz, kaut kadu kalnu. Telefona GPS rada, ka tur ir ari skatu laukums. Nolemu pamegjinat. AIzlavijos cauri industrialam rajonam turp, celjsh shoreiz bija pagarsh, bet sasniedzams. Est gribas, bet negribas staties kaut kur pilseta un njemt somu nost. Gribas aiziet gala un tur notiesat savu vienigo paiku (jo notiritos burkanus aizmirsu pie A2).
Tiku kaut kadigi lidz turienei, galigi jau izsalkusi un tad vel jakapj kalna. Speka nav, jo kajas jau juutu. Pirms kada laika iesledzu savu Nokias GPS meritaju. Bet shis ik pa laikam izsledzas (laikam netisham nospiezas kabata kkas ne tas).
Pa celjam saku eest zakjkapostus, lai punci butu vismaz kaut kas. Pecak atrodu avanju plantaciju. yamm yamm yamm, saedos pilnu vederu (pec tam vel ari korintes). Uzkapu augsha (piedevam atradu trepes, kas bija tuvak neka iet kalnam rinkji), atradu skatu laukumu, bet nu... tas skats... nebija man, skats uz industrialu ainavu, pat ne pilsetu ka tadu. Bet nu labi - vismaz augstu. Un redzu, ka esmu tai puse kalnam, kur man vajadzetu but (tikai leja), lai ietu talak gar upi atpakal uz centru, jo laiks vel ir, bet nogurums ari pamatigs, ja nav gulets.
Nolemu kapt pa taisno leja turpat. Ar apzinashanos, ka var nakties ari kapt tpakalj, ja tur bus tik stavs, ka nebus noejams. Voisuma - vienreiz paslideju, bet gods, kam gods - manas sandales (kas pat nav pargajiena ssndales) iztureja stavas klintis un kaut ka leja tiku cuar brikšņiem un klintim.
Atpakaļceļš bija gaaaaaršššš... Vilku kājas, bet mana avokado maize ir ieekonomēta joprojam, jo paredzu, ka drīz atkal gribēsies ēst, jo puncis, kaut pilns, bet ar ogām utml materiālu. Štuks bija aizet līdz ostai varbūt un pēc tam vēl kaut kur vai ari pa ceļam kaut kur un pēc tam uz ostu.
Jau tuvu centram manu aci iepriecē skats, ko redzu - neesmu vienīgā, kas metas virsū dbaas veltēm, ja tas redz - kādda meitene nostopējusies un lūko pec ķiršiem, kas turpat ceļa malā. apjautājos un tad ar komandas darba palīdzību dabūjām dažas.
Parunājamies mazliet - viņa dzivo arī tā komunāli, dalot dzivokli ar citiem cilvekiem un ari Londona bija dzivojusi. Uzprasīju viņai - ko butu vērts redzēt Geteborga ta ne parak talu un ne parak ilgi, kaut lidz pramim svaas 3-4 h vel. Botaniskais darzs - nočekoja darba laiku un tas bija man nepierasts. No kaut kadiem 8 via 10 lidz saulrietam. Mes taa iesmejam, ka paspet vel varetu varbut, bet tuvak tomer bus aiziet uz tuvejo parku.
Sacits darits - aizgaju, atradu un atradu to, ka zviedri parkus uz nakti sledz ciet, vel pirms saulrieta. Jocigi, bet nu neko darit.
Tad nu devos taisnā virzienā uz ostu, pa ceļam visu laiku jautājot, cik talu un kur ir prāmis uz Daniju. Un te es sastapos ar citu fenomenu. Kā iepriekš Turcijā ejot ar kājām, cilvēki man teica, ka līdz turienei un turienei ir tiiik daudz km, kas man likās nieks jau tāpat, turklāt likās, ka nebija vis tik tālu. Tad sheit... es sastapos ar pavisam savādāku pārspīlēšanu. Pirma meitene, velosipēdiste, kam jautaju, cik talu lidz pramim, dabuju atbildi, ka 2-3 km. Nakamais man teica par 1 km, pec 1 km man teica atkal 1 km, ta tas atkartojas laikam vel reizi, lidz beigas kāds paris man smalkak aprakstija un galapunkts man jau bija redzams (prieka noelsos, ka beidzot gals bus redzams), teica, ka 20 minushu gajiens tada atra soli (man liekas, aizgaju pat atrak), kas pincipa nozime vairak ka 1 km manā ātrumā.
Pa ceļam vēl nopirku sandviču brokastīm un noteestēt beidzot to lakricas saldējumu. Bet nē - lakrica man garšo, bet saldējums - nē. :D Kaut ka tas garšu kombinacijas... bvē.
Un šī māžošanās ar saturu kuņģī - lakricas salčuks + skābā pārtika pirms tam, man uzdeva vēdergraizes.
Atpakaļceļš lidz centram bija garāks nekā turpceļš, kaut gan varbut psiholoģiski + nogurums? Nezinu. Bet osta atrodas vel aiz centra labu gabalu. Kopuma mazliet ar gps palidzibu noskaidroju, ka esmu nostaigajusi kaut kadus 25 km noteikti. T.sk., pa kalniem augšā un lejā, ar somu mugurā.