Lord Andrey de Initio ([info]lord_andrey) rakstīja,
@ 2003-08-26 22:45:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Astor Piazolla - Alevare

liekas, ka esmu sācis kļūt viegli aizkaitināms un naidīgs pret visu dzīvo... laikam nevajadzēja pārstāt lietot medikamentus... šodien sāku bļaut uz patēvu par to, ka viņš palūdza, lai aizdzenu uz stāvvietu mašīnu... kaut gan tam varētu būt arī cits iemesls... šodien skanēju bildes no veca albuma, kur es esmu sākot ar 6 nedēļu vecumu un beidzot ar kādiem 5 gadiem... dīvaini, ka visu laiku bija kaut kādas izjūtas, kuru izcelsmi man bija grūti izprast... tikai divās bildēs bija redzams mans tēvs... viņš turēja mani gadu vecu rokās... un divās bija vectēvs... un tad, kad nonācu līdz trīs gadiem, mani visās bildēs rokās turēja patēvs un mēs izskatījāmies laimīga ģimene... un es sajutu kaut kādu naidu pret patēvu... pat nezinu, kas bija tā iemesls... un vispār nekad neesmu redzējis tik smaidīgu bērnu albumos... visās bildēs es smaidu vai smejos... tikai pirmo mēnešu bildēs ir saviebta seja... bet ne raudāšanai, vienkārši saviebta... un nevienas bildes, kur es raudātu... mans brālis 80% bilžu raud... tad nu kāpēc tik laimīgs bērns izrādījās tāds... ē... nu labi...

šausmīgi samulsināja vesela bilžu sērija, kas bija fotografēta, kad man bija 18 mēneši... visās bildēs, neatkarīgi no rakursa un apgaismojuma man ap kaklu ir apmēram sešus centimetrus plats melns oreols... vietām tas kļūst blāvāks vietām šaurāks, bet visās bildēs tāds ir... un tas nav uz kakla uzģērbts caurspīdīgas drēbes gabals... rodas iespaids, ka vienkārši tajā vietā nebija gaismas, kad fotografēja... dīvaini...



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]skuka
2003-08-26 23:01 (saite)
ieskanē kādu bildi ar to... oreolu

un vai tiešām ir tā, ka patēvs, kurš bijis ar tevi kopš trīs gadu vecuma, vēl vienmēr ir patēvs, un tēvs, kura gandrīz nav bijis - ir tēvs?...

es taisos atņemt savam puikam tēvu, un zinu, ka ir ilūzija vai apzināti/neapzināti meli tas, ko abi viņam stāstam - ka nekas nemainīsies, ka tēvs tāpat būs ar viņu kopā, ka satiks viņu katru dienu, ka brauks slēpot, ka...

bet attālināsies taču pamazām, vai ne? un puika man nekad to nepiedos.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

Re:
[info]lord_andrey
2003-08-26 23:06 (saite)
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

(Nodzēsts puksts)
Re:
[info]lord_andrey
2003-08-26 23:09 (saite)
labi, tūlīt...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]prodn
2003-08-26 23:48 (saite)
kadi mani vecaaki shkjiiraas, teevs man bija atnjemts tikai kaadus gadus varbuut 6 vai 7 no visas dziives. vnjsh man bija un nebija. un laikam tomeer vairaak bija. tas, man liekaas, ir atkariigs no taa kaadas attieciibas saglabaasi ar teevu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]honeybee
2003-08-27 14:08 (saite)
Var būt visādi. Es nekad neesmu domājusi par to, ka būtu "labāk", ja mamma dzīvotu kopā ar manu tēvu. Ir bijušas gan domas par to, ka viņa varēja neapprecēties ar Zeibi, bet tas tāpēc, ka es no Zeibja briesmīgi baidījos :D
Nujā, un es jau faktiski dzīvoju ne-kopā ar tēvu un ne-kopā ar mammu un esmu gana apmierināta ar šo situāciju bijusi. Un "nepiedošana", ka kāds no viņiem mani ir atstājis, ir bijusi apmēram tikpat bieži un tikpat intensīvi kā "nepiedošana", ka viņi mani uztaisīja. Bez manas atļaujas, ibijo. ;)

Un atsvešināšanās, kopā dzīvojot, ir daudz daudz daudz sāpīgāka & sāpinošāka kā atsvešināšanās, dzīvojot atsevišķi. Tā ka nekāda tāda "atņemšana" nenotiek. Jo ne jau sava prieka pēc tu to dari.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]skuka
2003-08-27 22:22 (saite)
Eh, var būt tā un var būt šitā. Raz na raz ņeprihoģica". Tu tak saproti šo teicienu? Nesen man nācās kādam to tulkot/skaidrot.
Mana meita jau auga līdz pieci gadi bez tēva, un tad ar patēvu. Bet viņiem, lai ar ne bez sarežģījumiem un ne uzreiz, ļoti īstas tēva/meitas attiecības izveidojās.
Bet ar puikām, man aizdomas, tas ir drusku citādi. Un, protams, es tagad varu sev pārmest, ka "vajadzēja jau agrāk" vai "vajadzētu vēlāk"... bet ko es varu, to daru. Un laikam jau nekāda vērtēšana te neder.
Khe, mans ģimenes dakteris, kuru es te visiem mūžīgi rekomendēju, man pateica tādu ļoti nepopulāru atziņu: bērni nekad nedrīkst būt iemesls vecākiem palikt kopā. Un vecākiem ir jādzīvo sava dzīve, neko neupurējot, - otru dzīvi viņiem neviens nedos.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?