liekas, ka esmu sācis kļūt viegli aizkaitināms un naidīgs pret visu dzīvo... laikam nevajadzēja pārstāt lietot medikamentus... šodien sāku bļaut uz patēvu par to, ka viņš palūdza, lai aizdzenu uz stāvvietu mašīnu... kaut gan tam varētu būt arī cits iemesls... šodien skanēju bildes no veca albuma, kur es esmu sākot ar 6 nedēļu vecumu un beidzot ar kādiem 5 gadiem... dīvaini, ka visu laiku bija kaut kādas izjūtas, kuru izcelsmi man bija grūti izprast... tikai divās bildēs bija redzams mans tēvs... viņš turēja mani gadu vecu rokās... un divās bija vectēvs... un tad, kad nonācu līdz trīs gadiem, mani visās bildēs rokās turēja patēvs un mēs izskatījāmies laimīga ģimene... un es sajutu kaut kādu naidu pret patēvu... pat nezinu, kas bija tā iemesls... un vispār nekad neesmu redzējis tik smaidīgu bērnu albumos... visās bildēs es smaidu vai smejos... tikai pirmo mēnešu bildēs ir saviebta seja... bet ne raudāšanai, vienkārši saviebta... un nevienas bildes, kur es raudātu... mans brālis 80% bilžu raud... tad nu kāpēc tik laimīgs bērns izrādījās tāds... ē... nu labi...

šausmīgi samulsināja vesela bilžu sērija, kas bija fotografēta, kad man bija 18 mēneši... visās bildēs, neatkarīgi no rakursa un apgaismojuma man ap kaklu ir apmēram sešus centimetrus plats melns oreols... vietām tas kļūst blāvāks vietām šaurāks, bet visās bildēs tāds ir... un tas nav uz kakla uzģērbts caurspīdīgas drēbes gabals... rodas iespaids, ka vienkārši tajā vietā nebija gaismas, kad fotografēja... dīvaini...