Re:
esmu jau ieskanējis...

man iemācīja viņu saukt par tēti un tā es viņu arī vienmēr esmu uzrunājis... es viņu mīlēju kā savu tēvu un viņš mani mīlēja kā savu dēlu, bet tomēr kaut kāda dīvaina sajūta, kad redzos ar tēvu... kaut kāda tuvības sajūta... kaut kāda nožēla, ka nebija iespēja izaugt ar viņu... nezinu, dīvaina sajūta... bet skatoties uz tām bildēm, es izjutu kaut ko tādu, ko varētu izjust bērns apzinātā vecumā, kad viņam tiek atņemts tēvs...

man arī tas nebija uzreiz... tas notika ļoti pakāpeniski... vecāki izšķīrās, kad man bija kādi divi gadi, varbūt mazāk, bet līdz pat mātes kāzām ar patēvu bija tā, ka es gandrīz visu laiku dzīvoju ar abiem vecākiem... tēvs sākumā dzīvoja tajā pašā dzīvoklī, kur mēs... un es gandrīz vienādu laiku pavadīju ar viņu un ar māti... kad viņš pārcēlās, es arī ļoti daudz laika pavadīju pie viņa... un tā pakāpeniski, līdz sāku ar viņu tikties reizes divas gadā...

bet vienalga tas ir sāpīgi... es viņiem to jau sen esmu piedevis... bet ne jau tas ir galvenais...